Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Janvārī jubileja aprit Umberto Eko (85), Egilam Lukjanskim (80), Laimai Kotai (55) un Virdžīnijai Vulfai (135).
Umberto Eko (dzimis 1932. gada 5. janvārī Aleksandrijā, Itālija, miris 2016. gada 19. februārī Milānā, Itālija) bija itāliešu rakstnieks, filozofs, kā arī viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists. Tēva iespaidā Umberto studēja tieslietas, bet pēc tam, pretēji tēva gribai, studijas pameta un pievērsās viduslaiku filozofijai un literatūrai. 1954. gadā Umberto ieguva doktora grādu par Akvīnas Toma filozofiju. Šī tēma apcerēta viņa pirmajā grāmatā “Akvīnas Toma estētikas problēmas”.
Šo rakstnieka interesi par viduslaikiem zināmā mērā var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz romāniem, kurus bez plašām viduslaiku kultūras zināšanām nebūtu bijis iespējams sarakstīt. 1954. gadā Umberto sāka strādāt par kultūras programmu redaktoru, tikko nodibinātajā, Itālijas televīzijā. Šajā laikā viņš daudzos Itālijas laikrakstos un žurnālos sāka publicēt mazas apceres, esejas un parodijas.
1959. gadā Umberto pameta darbu televīzijā un sāka strādāt par redaktoru “Bompiani” izdevniecībā, kurā strādāja līdz 1975. gadam. 1962. gadā tika publicēta viņa grāmata “Atvērtais mākslasdarbs”. 1971. gadā Umberto kļuva par semiotikas profesoru Boloņas universitātē.
1980. gadā iznāca rakstnieka romāns “Rozes vārds”, 1988. gadā – “Fuko svārsts”, 1994. gadā – “Iepriekšējās dienas sala” un 2000. gadā – “Baudolino”.
Umberto darbi tiek pieskaitīti postmodernisma literatūrai, kuriem ir raksturīgs liels slēptu un neslēptu citātu izmantojums, fragmentaritāte. Rakstnieka populārākais darbs ir romāns “Rozes vārds”. Pēc šī romāna ir uzņemta arī filma. Romāna “Rozes vārds” intrigas pamatā ir viena vienīga grāmata – par pazudušu uzskatītā Aristoteļa “Poētikas” otrā daļa, kas veltīta komēdijas mākslai. Tieši šīs grāmatas dēļ tiek galēti mūki. Tas ir kā ceļvedis pa 14. gadsimta klosteri, kuru var lasīt kā detektīvu.
Umberto Eko spalvai pieder arī tādas grāmatas kā “Skaistuma vēsture”, “Neglītuma vēsture”, “Sarakstu karuselis”, “Kā uzrakstīt diplomdarbu” un vēl daudzi citi darbi.
Umberto Eko darbi mūsu bibliotēkās
Egils Lukjanskis (dzimis 1937. gada 6. janvārī Rīgā, miris 2008. gada 19. oktobrī Rīgā) bija latviešu rakstnieks. Dzimis grāmatveža un Latvijas Universitātes darbinieces ģimenē.
1952. gadā beidza Rīgas 7. septiņgadīgo skolu. No 1952. līdz 1956. gadam Egils mācījās Rīgas 1. Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.
Darba gaitas Egils uzsācis no 1953. līdz 1958. gadam, strādājot par atslēdznieku Valsts elektrotehniskajā fabrikā. 1958. gadā aizbraucis uz Pavlodaras apgabalu Kazahijā, kur strādāja par urbšanas meistaru. Pēc atgriešanās Rīgā, 1961. gadā, rakstnieks strādāja dažādās darba vietās. No 1969. līdz 1972. gadam bija prozas konsultants žurnālā “Liesma”, no 1972. līdz 1975. gadam – redaktors izdevniecībā “Liesma”, no 1992. līdz 1997. gadam – laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” korespondents.
1969. gadā Egils kļuva par Rakstnieku savienības biedru. Viņa pirmā publikācija – stāsts “Lilijas zieds” iznāca žurnālā “Liesma”, 1963. gada 2. numurā. 1966. gadā tika izdots stāstu krājums “Izvēle”, 1968. gadā – “Nekad nebeigsies”, 1971. gadā – “Pieskāriens”, 1975. gadā – “Bronzas sieviete”, 1973. gadā – trīs garo stāstu grāmata “Bez žēlastības”, 1981. gadā – stāstu un noveļu krājums “Skrējiens bezgalībā”. 1977. gadā izdoti divi romāni: “Memento mori” un “Neuzvarētais”, 1985. gadā – “Atliktais laiks”, 1987. gadā – “Atnāc un paņem” un “Atsacīšanās”, 1993. gadā – “Nakts tiesnesis”, “Sāpes un triumfs” un “Rēta akmenī”. Autora dialoģija “Kliedziens no debesīm” tika izdota 1994. gadā, otrā daļa “Asaras debesīs” – 1997. gadā. Laika periodā no 1996. līdz 2011. gadam tika izdoti vairāki rakstnieka stāstu krājumi un romāni. Izdevniecības “Lauku Avīze” paspārnē, “Lata romānu” sērijā, tika izdoti 14 Egila romāni.
Raidlugu “Piemineklis”, “Es gribu tev pateikt” un “Kas viņu tiesās?” autors. Teātrī izrādītas rakstnieka lugas: “Sapņu labirinti”, “Cilvēks naktī”, “Palīgā sauciens”. Egila daiļradei raksturīgas dramatiskas izvēles situācijas, liktenīga mīlestība, prātojumi par dzīvības, nāves, godīguma un drosmes problēmām, kā arī krasi pretstatīti pozitīvie un negatīvie tēli.
Egila Lukjanska darbi mūsu bibliotēkās
Laima Kota (iepriekš Muktupāvela; dzimusi Vucina, 1962. gada 20. janvārī Rēzeknē) ir latviešu rakstniece. Dzimusi jurista un medmāsas ģimenē. 1978. gadā viņa pabeidza mācības Ogres vidusskolā, 1982. gadā – Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas ādas plastikas nodaļu. 1989. gadā neklātienē absolvēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.
1983. gadā uzsāka darba gaitas. Strādājusi dažādos amatos, bijusi sanitāre slimnīcā, modele Latvijas Mākslas akadēmijā, arhivāre Latvijas Valsts vēstures arhīvā, sēņu šķirotāja Īrijā. No 1995. līdz 2000. gadam strādāja laikrakstā “Lauku Avīze”, 2002. un 2003. gadā bija žurnāla “Karogs” līdzstrādniece. 20. gadsimta 90. gados rakstniece pārcēlās no Rīgas uz dzīvi Tirzas pagasta Brīvzemniekos, kur nodarbojās ar lauksaimniecību, pēc tam – pārcēlās uz Gulbeni. Kopš 2000. gada nodarbojas vienīgi ar rakstniecību. 2002. gadā rakstniece iestājās Latvijas Rakstnieku savienībā.
Viņas pirmā publikācija bija stāsts “Dzimšanas diena” laikrakstā “Diena” 1993. gada 17. jūlijā. 1993. gadā stāstus publicējusi arī ar pseidonīmu Felikss Baranovskis. Laimas stāsti regulāri tikuši publicēti periodikā. Rakstījusi arī lugas. Saņēmusi 2002. gada Literatūras gada balvu prozas kategorijā par darbu “Šampinjonu derība”, godalgu īslugu konkursā “Klucis” (arī 2002. gadā) un žurnāla “Karogs” un R. Gerkena konkursa godalgu par trilleri “Cilpa” 2003. gadā.
Laimai, tad vēl Muktupāvelai, par biogrāfisko grāmatu “BrāliBrāli” 2009. gadā tika piešķirta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija. Grāmatā stāstīts par kordiriģentiem brāļiem Kokariem.
2005. gadā rakstniece izdeva romānu “Mīla. Benjamiņa”, kurā autore iemiesojusies Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres Emīlijas Benjamiņas tēlā. Romāna pamatā ir Laimas dziļa un pamatīga arhīva dokumentu un citu materiālu izpēte. Grāmatā tiek atklāta gan Emīlijas intīmā, gan ārēji spožā pasaule, ar aizraujošu un atklātu vēstījumu. 2007. gadā autore izdot stāstu krājumu “Totēmi”.
2011. gada 8. oktobrī Laima apprecējās ar turku rakstnieku un kultūras darbinieku Ahmetu Kotu un pārcēlās dzīvot uz Stambulu. 2012. gadā tika izdota viņas grāmata “Mana turku kafija”, kuras mērķis – iepazīstināt latviešu lasītāju ar Turciju, cenšoties skaidrot turku dzīvesveidu un lauzt stereotipus, kas šķietami iesakņojušies Latvijas sabiedrībā.
2016. gada sākumā klajā iznāca Laimas romāns “Mierielas vilkme”. Impulsu grāmatai rakstniece guva no kāda ļoti spilgta sapņa, un aptuveni pusgada laikā darbs bijis gatavs. Romāna darbība norit galvenokārt Miera ielā Rīgā, kur šodienas notikumi savijas ar vēsturi un bagātīgu fantāzijas lidojumu. Kopumā grāmata ir dzīvespriecīgs un dzirkstošs stāsts par Latviju un latviešiem.
Decembrī, sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, tika izdots rakstnieces romāns “Istaba”, kas ļauj ielūkoties Latvijas ļaužu dzīvē pirms trim gadu desmitiem, kad arvien lielākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju valsts vara pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārticīgāk un izsludināja “perestroiku”. Rakstniece savā daiļradē galveno vērtību pievērš vienkāršajiem cilvēkiem, viņu dzīvei un likteņiem, kuros autore cenšas nošķirt būtisko no maznozīmīgā.
Laimas Kotas darbi mūsu bibliotēkās
Virdžīnija Vulfa (dzimusi Stīvensa, 1882. gada 25. janvārī Londonā, Anglija, Apvienotā Karaliste, mirusi 1941. gada 28. martā Īstsaseksā, Apvienotā Karaliste) bija angļu rakstniece, nozīmīga 20. gadsimta modernisma autore.
Virdžīnijas pirmais romāns “Ceļojums Ārup” tika publicēts 1915. gadā. Viņas pazīstamākie darbi ir romāni “Deloveja kundze” (izdots 1925. gadā), “Orlando” (izdots 1928. gadā), “Uz bāku” (izdots 1927. gadā) un eseja “Sava istaba” (izdota 1929. gadā).
Virdžīnija piedzima kā Adelaina Virdžīnija Stīvensa. Viņas tēvs, Sers Leslijs Stīvenss, bija pazīstams autors, kritiķis un alpīnists. Viņas māte, Džūlija Prinsepa Stīvensa (dzimusi Džeksona), piedzima Indijā un vēlāk pārvācās uz Angliju, kur viņa strādāja par modeli gleznotājiem. Jauno Virdžīniju izglītoja viņas vecāki. Tā kā abi bija iepriekš precējušies un kļuvuši par atraitņiem, ģimenes mājā bieži uzturējās bērni no viņu iepriekšējām laulībām. Liela ietekme Vulfas bērnībā bija viņas tēva sakariem ar literatūras augstākajām aprindām, kas nodrošināja ģimenes mājā milzīgu bibliotēku, no kuras Virdžīnija un viņas māsa Vanesa tika skolotas angļu klasiskajā literatūrā. Savukārt viņu brāļi ieguva formālu izglītību.
Viņas mātes pēkšņā nāve 1895. gadā, kad Virdžīnijai bija 13 gadu, un drīzā pusmāsas Stellas nāve pēc 2 gadiem noveda pie pirmā no vairākiem meitenes nervu sabrukumiem. Viņas tēva nāve 1904. gadā izraisīja vislielāko nervu sabrukumu, un neilgi pēc tam viņa tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Visu mūžu Virdžīniju nomocīja krasas garastāvokļa maiņas. Lai gan šī nestabilitāte ļoti ietekmēja viņas uzvedību un sociālo dzīvi, viņas literārās iemaņas no tās necieta.
Pabeigusi strādāt pie manuskripta “Starp Cēlieniem”, kas tika publicēts pēc autores nāves, Virdžīnija atkal sasirga ar depresiju. Otrā pasaules kara sākums, viņas Londonas mājas izpostīšana bombardēšanas rezultātā un nelabvēlīgās atsauksmes par izdoto biogrāfiju pasliktināja viņas stāvokli līdz stadijai, kad viņa vairs nevarēja rakstīt. 1941. gada 28. martā Virdžīnija izdarīja pašnāvību. Viņa piepildīja sava mēteļa kabatas ar akmeņiem un iesoļoja Ūzas upē. Pēc nāves Virdžīnijai diagnosticēja maniakālo depresiju.
Virdžīnijas Vulfas darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti:
Eko U. Fuko svārsts. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2001. – 839 lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp.
http://www.diena.lv/atslegvards/laima-kota
http://en.lulfmi.lv/?p=304&kopa=6&r=lukjanskis-egils
