Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Novembrī jubileja aprit Dainai Avotiņai (90), Fjodoram Dostojevskim (195), Ērikam Kūlim (75) un Arnoldam Auziņam (85).
Daina Avotiņa (dzimusi Lejiņa; dzimusi 1926. gada 4. novembrī Valmierā) ir dzejniece, rakstniece un tulkotāja.
Dainas tēvs bijis atvaļināts virsnieks, vēlāk kļuvis par mežsargu. Daina mācījusies Bejas, Ingažu, Augšgaujas pamatskolās, Gaujienas vidusskolā, Rīgas 3. vidusskolā, kuru beigusi 1947. gadā. No 1947. līdz 1951. gadam neklātienē studējusi LVU Filoloģijas fakultātē.
No 1951. līdz 1967. gadam strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju. 1967. un 1968. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” bija galvenā redaktores vietniece. No 1968. līdz 1971. gadam organizējusi un vadījusi Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroju. Rakstnieku Savienības valdes sekretāres pienākumus pildījusi no 1976. līdz 1980. gadam. Rakstnieku Savienības biedre no 1965. gada.
1986. gadā Dainai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums, 1987. gadā – Lietuvas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums.
Pirmā dzejoļa publikācija almanahā „Jauno vārds” 1955. gadā. Pirmais dzejoļu krājums „Magoņu vasara” izdots 1965. gadā. Autore raksta dzeju, prozu, aprakstus, ceļojumu piezīmes. Darbiem raksturīga liriska ievirze, dominē mīlestības pārdzīvojumi, sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Prozas darbos plaši izmantoti metaforizēti un personificēti dabas priekšstati, kas palīdz atklāt raksturu psiholoģiju un personāža savstarpējās attieksmes.
Kopā ar meitu un radiem atjaunojusi senču mājas – „Mačkalnus”, kur rakstniece dzīvo un strādā. Šajās mājās, kas atrodas Salacas krastā, ierīkota arī lauku pansija. Tā nu, ražīgi strādājot, pēdējos gados tapuši septiņi “Apgāda Zvaigzne ABC” romāni (triloģija “Kad lausks cērt”, “Jūlija” un “Rūdis”, kā arī “Vīramāte”, “Dzērvju svētība”, “Divas koka karotes un roze”, “Nezūdošā vērtība”), dzejoļu krājums “Tikšanās” un atmiņu grāmata par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni “Mani spēka pīlāri”. Jaunākā romāna “Nezūdošā vērtība” pamatā ir konkrēta cilvēka dzīvesstāsts, papildināts ar pašas rakstnieces atziņām. Dainas mūža nezūdošā vērtība ir dzimtā zeme, viņas mīļās mājas, tuvie cilvēki un, protams, rakstnieces darbi, kas guvuši un gūst lasītāju mīlestību.
Dainas Avotiņas darbi mūsu bibliotēkās
Fjodors Dostojevskis (dzimis 1821. gada 11. novembrī Maskavā, Krievija, miris 1881. gada 9. februārī Sanktpēterburgā, Krievija) bija krievu prozaiķis, žurnālists un tulkotājs. Viņu uzskata par vienu no izcilākajiem pasaules rakstniekiem. Nozīmīgākie Dostojevska darbi ir romāni “Noziegums un sods”, “Idiots”, “Velni” un “Brāļi Karamazovi”.
Viņa tēvs bija ārsts nabadzīgo slimnīcā. Lai gan ārsta amats tobrīd Krievijā nebija labi apmaksāts un netika sevišķi cienīts, ģimenei tomēr izdevās iegūt nelielu īpašumu. 1837. gadā no tuberkulozes nomira Fjodora māte. Fjodors un viņa brālis Mihails tika nosūtīti mācīties uz Pēterburgas Kara inženieru akadēmiju. 1839. gadā nomira Fjodora tēvs. Viņš ar savu nelielo mantojumu atpirkās no dienesta armijā un nodevās rakstniecībai. Sanktpēterburgā, sākot savu rakstnieka karjeru, Fjodors no franču valodas iztulkoja Onorē de Balzaka darbu “Eiženija Grandē”, savukārt literatūrā 1846. gadā parādījās ar savu īsromānu “Nabaga ļaudis”.
1849. gada aprīlī Fjodoru arestēja par revolucionāru darbību pret caru Nikolaju I. Pēc nopratināšanas viņu, kā arī citus Petraševska loka biedrus, notiesāja uz nāvi nošaujot. Valdība pēdējā brīdī apturēja soda izpildi ar vēstuli no cara, nomainot sodu uz četriem gadiem katorgā Sibīrijā un pēcāku trimdu. Dostojevskis sodu izcieta Omskā (daļu laika – kā pacients cietuma slimnīcā). Tam bijusi liela ietekme uz viņa darbu “Piezīmes no Mirušo nama”. Pēc cara Nikolaja I nāves 1855. gadā un Krievijas sakāves Krimas karā, jaunais cars Aleksandrs II sāka salīdzinoša liberālisma ēru. Ar laiku Fjodoram izdevās uzlabot savu situāciju trimdā un pat anonīmi publicēt dažas noveles. Galvaspilsētā viņam ļāva atgriezties 1859. gada beigās. Kopā ar savu brāli Mihailu, Fjodors sāka publicēt žurnālu “Vremja”.
1862. gadā Fjodors devās uz rietumiem (Parīzi, Londonu, Ķelni, Šveici, Itāliju) un nākamajā gadā publicēja “Ziemas piezīmes par vasaras iespaidiem”. 1863. gadā Fjodora žurnālu slēdza sakarā ar rakstu par poļu jautājumu. 1864. gada sākumā brāļiem Dostojevskiem tika dota atļauja izdot jaunu žurnālu – “Epoha”. Martā parādījās tā dubultnumurs ar Dostojevska stāstu “Piezīmes no pagrīdes”. Tā paša gada aprīlī nomira viņa sieva Maša, bet jūlijā - brālis Mihails. 1865. gadā Fjodors beidza publicēt žurnālu “Epoha”.
1865. gadā Fjodors Vācijā nodevās azartspēlēm. Fjodors iestiga parādos, un viņam nācās aizņemties naudu, lai varētu atgriezties Krievijā, taču tieši Vīsbādenē viņš sāka rakstīt romānu “Noziegums un sods”. Viņa finansiālā situācija gan nebija saistīta tikai ar azartspēlēm. Fjodors bija uzņēmies visus ar žurnāla slēgšanu saistītos izdevumus, kā arī apņēmies rūpēties par brāļa ģimeni un savu padēlu no pirmās laulības, tāpēc noslēdza sev neizdevīgu darījumu ar izdevēju Stellovski, kas deva tam tiesības uz visiem Fjodora publicētajiem darbiem, kā arī jauno romānu (ja tas netiktu uzrakstīts laikā, Stellovskim būtu deviņus gadus ilgas tiesības uz visiem Dostojevska publicētajiem darbiem).
Fjodors sāka darbu pie romāna “Spēlmanis” un, lai pagūtu pabeigt to laikā, nolīga sev stenogrāfisti Annu Sņitikinu, kurā drīz iemīlējās. 1867. gada februārī viņi apprecējās, taču Fjodors nespēja atteikties no azartspēlēm, tāpēc viņu laulības pirmie gadi bija nelaimīgi. Saasinājās arī viņa epilepsija. Ar laiku Fjodors tomēr azartspēles pameta. Ģimene četrus gadus pavadīja ārzemēs (Vācijā, Šveicē, Itālijā, tad atkal Vācijā). 1868. gadā Ženēvā nomira Fjodora pirmais bērns, Sonja. Ārzemēs Fjodors uzrakstīja romānu “Idiots”, kā arī pirmo daļu romānam “Velni”.
1873. gadā Fjodors kļuva par žurnāla “Graždaņin” redaktoru. Viņš tajā arī rakstīja sleju “Rakstnieka dienasgrāmata”. Sleja ieguva popularitāti, un 1876. gadā viņš to izdeva atsevišķi kā sava laika sociālo un politisko notikumu komentāru. 1875. gadā tika publicēts romāns “Pusaudzis”. “Rakstnieka dienasgrāmatas” ietvaros Fjodors publicēja arī daiļdarbus, piemēram, “Lēnprātīgā”, “Smieklīga cilvēka sapnis”, “Bulbulis” u. tml.
1878. gadā no epilepsijas lēkmes nomira Fjodora dēls Aleksejs. Rakstnieks sērās devās uz Optinas Pustinas klosteri. No 1879. līdz 1880. gadam turpinājumos tika publicēts romāns “Brāļi Karamazovi”.
Fjodora Dostojevska darbi mūsu bibliotēkās
Ēriks Kūlis (dzimis 1941. gada 12. novembrī Priekulē) ir rakstnieks. Dzimis laukstrādnieka ģimenē. 1960. gadā beidzis Liepājas 3. celtniecības skolu un 1968. gadā – Liepājas 1. vakara vidusskolu. Strādājis dažādos Liepājas uzņēmumos, no 1971. līdz 1976. gadam bijis rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” martena ceha brigadieris.
Ēriks agri pievērsās literārajam darbam. 1978. gada 25. novembrī iestājās Rakstnieku savienībā. No 1981. līdz 1984. gadam bija laikraksta “Komunists” korektors un literārais līdzstrādnieks, kopš 1990. gada – laikraksta “Diena” Liepājas informācijas biroja vadītājs. Vēlāk bijis laikraksta “Kurzemes Vārds” izpilddirektors.
Pirmā publikācija 1962. gada 4. decembrī – tēlojums “Viņi raka siltumtrasi” laikrakstā “Komunists”. Pēc dienesta armijā Ērikam bija daudz jūtu un pārdzīvojumu, par kuriem gribējās pastāstīt visiem. Viņš sāka rakstīt miniatūrus stāstus. Pirmais stāstu krājums “Rēķins pavisam vienkāršs” iznāca 1971. gadā.
Ēriks ir sarakstījis vairāk kā 30 grāmatu: to vidū daudzi stāstu krājumi, septiņi romāni, kā arī grāmatas bērniem. Rakstniekam brīžiem labāk patīk rakstīt pasakas. Ēriks ir sarakstījis 120 pasaku. Daļa pasaku ir iekļautas 7 skolas mācību grāmatās. Stāsts “Nobela prēmija mīlestībā” (publicēts 1982. gada krājumā “Pārvērtību stunda”) 1984. gadā tika ekranizēts. Filmas nosaukums – “Parāds mīlestībā”.
Ērika stāsti ir tulkoti igauņu, lietuviešu, slovāku, krievu un gruzīnu valodās. Gan stāstos, gan pasakās viņš vēlas parādīt, ka pret līdzcilvēkiem jāizturas ar cieņu, sapratni, toleranci.
2011. gadā rakstnieks saņēma Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” un 2013. gadā – “Pastariņa prēmiju”.
Autora jaunais romāns “Vainīgais” turpina iepriekšējā darba “Atsaldētais” tēmu par dzīves pabērniem, kuru izvēles lielākoties nosaka ģimene, kādas sabiedrībā mēdz dēvēt par nelabvēlīgām, un kuru ceļi tieši tādēļ kļūst par neceļiem. No septembrī izdotā stāstu krājumā “Mīlošie un mēnessērdzīgie” lasītājam pretī nāk pati dzīve ar visām tās krāsām, trokšņiem, garšām, smaržām un arī smakām – tieši tāda, kādu mēs to redzam, sajūtam un labi pazīstam.
Ērika Kūļa darbi mūsu bibliotēkās
Arnolds Auziņš (dzimis 1931. gada 29. novembrī Dundagas pagasta Sumberes ciema “Mālejās”) ir dzejnieks un publicists. Dzimis zemnieka ģimenē.
Piecu gadu vecumā Arnolds iemācās lasīt, kaut gan biežās slimošanas dēļ skolas gaitas uzsāk tikai 1940. gadā. Pirmo dzīves rūdījumu mazais lauku zēns iegūst diendienā veicot 6 km garo ceļu turp un atpakaļ uz Ģibzdes pamatskolu. Mācoties pirmajā klasē, Arnolds uzraksta savu pirmo dzejoli. Kad 1945. gadā Dundagas pilī ierīko vidusskolu, tajā mācības uzsāk arī Arnolds. 1950. gadā beidzis Dundagas vidusskolu. 1955. gadā beidzis LVU Filoloģijas fakultāti.
No 1954. līdz 1977. gadam strādājis laikrakstā “Pionieris” par literatūras nodaļas vadītāju un atbildīgo sekretāru. No 1977. līdz 1991. gadam bija žurnāla “Draugs” literatūras nodaļas vadītājs. Palikdams nelokāmi uzticīgs bērnu presei, daiļradē viņš ir ļoti daudzveidīgs: dzeja, stāsti, pasakas, humoreskas, dokumentālā proza, publicistika, libreti, filmu scenāriji mazajiem, pusaudžiem un pieaugušajiem.
Pirmā publikācija – dzejolis “Maija prieki” laikrakstā “Pionieris” 1957. gada 1. maijā. 1986. gadā sērijā “Publicists un Laiks” iznāk Arnolda grāmata “Leduskalna neredzamā daļa”. Tajā sakopoti viņa publicistiskie darbi par skolas dzīvi, tās ikdienu, svētkiem, problēmām. Arnolds pieder pie tiem nedaudzajiem preses darbiniekiem, kam piešķirts Izglītības darba teicamnieka nosaukums.
Autors ir azartisks dažādu konkursu dalībnieks. To, ka šiem konkursiem ir būtiska nozīme viņa dzīvē, liecina jau hronoloģija: autora pirmā grāmata ir 1965. gadā viencēlienu konkursā prēmētā drāma “Mirušie sāk runāt”; seko raidluga “Parādnieki”, kas atzīmēta radio konkursā 1971. gadā; aprakstu konkursā godalgotais cikls “Ogles zīmējumi” 1974. gadā. Bērnu lugu konkursā godalgoto “Nelaimes putnu” 1976. gadā izdod atsevišķu grāmatu sērijā “Atvērsim priekškaru”. Izdevniecības “Liesma” konkursā, kas veltīts 30. gadadienai kopš uzvaras pār fašistisko Vāciju, 1975. gadā ievērību gūst poēma “Rezerves virsnieks”. Mežsaimniecības ministrijas rīkotajā konkursā 1979. gadā otro vietu iegūst tēlojums “Zaļās buras”; trešā un pirmā vieta iegūta izdevniecības “Liesma” aprakstu konkursos par darbiem “Riteņi ripo” un “Mīlestības mācība”.
Arnoldam iznākušas vairākas dzejoļu izlases gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzejas tematika ļoti daudzveidīga – patriotisms un dzimtenes mīlestība, mātes tēma, jaunība, skolas dzīves norises, darbs, daba visā tās daudzveidībā, mazo bērnu pasaulīte ar tās izjūtām un pārdzīvojumiem.
Kaut arī Arnolds roku izmēģinājis gandrīz visos iespējamos literatūras žanros, viņa aicinājums ir un paliek publicistika. Sērijā “Laikabiedrs” 1983. gadā iznāk grāmata “Pasaule sākas ar vārdu”. 1989. gadā tai seko dokumentāls stāsts “No tevis nešķiršos”, 2000. gadā – “Četri diži zemgalieši”, 2003. gadā – “Brīvās Latvijas prezidenti”, 2004. gadā – “Konstantīns Čakste”, 2006. gadā – “Gustavs Zemgals” un “Ģenerālis Jānis Balodis”.
2016. gadā sērijā “Lata romāns” iznācis rakstnieka darbs “Bez sievietēm grūti”. Šogad izdota arī atmiņu grāmata “Dzīvās atbalsis” un romāns “Zvans no viņpasaules”.
Arnolda Auziņa darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti:
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Fjodors_Dostojevskis
http://trikatasskola.lv/trikatasvesture/images/files/Bernu_rakstnieki.pdf
http://www.albibl.lv/?go=novadnieki&id=viens&subid=1363785378
