Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Oktobrī jubileja aprit Juliānam Semjonovam (85), Mārai Svīrei (80), Anšlavam Eglītim (110) un Aleksandram Čakam (115).

 

     Juliāns Semjonovs (īstais uzvārds Ļjandress; dzimis 1931. gada 8. oktobrī Maskavā, PSRS, miris 1993. gada 15. septembrī Maskavā, Krievija) bija krievu padomju rakstnieks, dzejnieks, scenārists, publicists un žurnālists. Žurnāla “Detektiv i politika” (“Детектив и политика”) un laikraksta “Sovershenno sekretno” (“Совершенно секретно”) dibinātājs.

 

     Juliāna tēvs Semjons Ļjandress bija izdevniecības darba organizators, redaktors. Māte – Gaļina Ļjandresa (dzimusi Nozdrina) bija vēstures skolotāja.

 

     No 1948. līdz 1953. gadam J. Semjonovs studēja Maskavas Austrumpētniecības institūtā. Pēc tam pasniedza puštu valodu Maskavas Valsts institūtā un turpat studēja vēstures fakultātē. 1955. gadā sāka pievērsties žurnālistikai, publicējas žurnālos “Ogoņok” (“Огонёк”), “Pravda” (“Правда”), “Literaturnaja gazeta” (“Литературная газета”), “Komsomoļskaja pravda” (“Комсомольская правда”) un “Smena” (“Смена”). No 1962. līdz 1967. gadam bija žurnāla “Moskva” (“Москва”) redkolēģijas loceklis. Laika posmā no 1960. līdz 1970. gadam daudz strādāja ārzemēs (Fancijā, Spānijā, Vācijā, Kubā, Japānā, ASV un Latīņamerikā) par korespondentu. Profesionāli strādāja ar arhīviem.

 

     Romānā “Vaigu vaigā” stāstīts par hitleriešu nolaupīto kultūras vērtību, to skaitā Katrīnas pils Dzintara istabas meklējumiem. Autors, ejot noziedzniekiem pa pēdām, VFR un citās kapitālistiskajās zemēs saskaras ar neonacismu, mafiju un rasismu, taču sastop arī godīgus cilvēkus, kuri viņam palīdz nolaupīto mākslas šedevru meklēšanā. Grāmata pauž naidu pret karu, vēlēšanos saglabāt mieru, saglabāt cilvēces kultūru. Garstāsts “TASS pilnvarots paziņot…” atmasko imperiālistu intrigas kādā Āfrikas valstī. Rakstnieks meistarīgi samezglo sižeta pavedienu – slepenā ienaidnieka atmaskošana pārliecinoši parāda PSRS un ASV slepeno dienestu darbinieku psiholoģiski aso cīņu, kuras rezultātā tiek izjaukta provokācija.

 

     Juliāna Semjonova darbi mūsu bibliotēkās

 

     Māra Svīre (dzimusi Brīdaka, precējusies no 1956. gada Lapsiņa, kopš 1970. gada Kaijaka; dzimusi 1936. gada 13. oktobrī Jaunlaicenes pag. Majorskolā) ir rakstniece.

 

     Dzimusi skolotājas un grāmatveža ģimenē. 1954. gadā beigusi Alūksnes 1. vidusskolu, 1959. gadā LVU Juridisko fakultāti Ekonomikas un tiesību zinātņu nodaļu. No 1960. līdz 1970. gadam strādāja Radiokomitejā par redaktori, no 1970. līdz 1975. gadam par žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete” redaktori, no 1997. līdz 2000. gadam par laikraksta “Lauku Avīze” korespondenti. Kopš 1979. gada Rakstnieku savienības biedre.

 

     Pirmā literārā publikācija – stāsts “Grēksūdze” laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1972. gada 7. oktobrī. 1977. gadā izdots stāstu krājums “Vizīte svešā mājā”, 1979. izdots garstāsts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurš 1981. gadā tika ekranizēts. Rakstniece radījusi savdabīgu vecas lauku sievietes tēlu mūsdienu dzīves kontekstā. Lauku dzīves tematika risināta arī 1986. gadā izdotajā romānā “No cīruļiem līdz griezei”. Šis romāns ekranizēts ar nosaukumu “Durvis, kas tev atvērtas”. Romānā “Tik vienu vizošu zvaigzni…” (izdots 1987. gadā) un “Tāds laiks” (izdots 1992. gadā) Māra Svīre pievērsusies kādas revolucionāres dzīvesstāstam, izmantojot reāla prototipa atmiņas. Romāns “Māsas” (izdots 1997. gadā) ir vēstījums par divu sieviešu sarežģītajām attiecībām. 2001. gadā iznācis romāns “Slazdu krogs un divi nami Rīgā”. 2011. gadā izdots stāstu krājums “No sākuma līdz Ziemassvētkiem”, 2013. gadā – detektīvromāns “...un neuzzinās neviens”, 2015. gadā – biogrāfiskā proza “Vasaras kalnā” par Latvijas liliju audzēšanas meistara Jāņa Vasarieša neparasto un dažādiem notikumiem bagāto dzīvi. Rakstnieces jaunākais darbs – 2016. gadā izdotais romāns “Ar vakardienu kabatā”.

 

     Svīre veidojusi regulārus radioraidījumus par cilvēku attiecību kultūru. Radiopublicistika sakopota krājumā “Mūžīgā dēstīšana” (izdots 1982. gadā) un “Simts jautājumu sev pašam” (izdots 1985. gadā, abi ar Astras Priedes vārdu). Scenāriju autore TV seriālam “Likteņa līdumnieki”.

 

     Māras Svīres darbi mūsu bibliotēkās

 

     Anšlavs Eglītis (pseidonīms Leons Kadiķis, dzimis 1906. gada 14. oktobrī Rīgā, miris 1993. gada 4. martā Santamonikas slimnīcā Losandželosā, ASV) bija latviešu rakstnieks, žurnālists un gleznotājs.

 

     Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un skolotājas un tulkotājas Marijas Eglītes ģimenē. Skolas gaitas sācis Rīgā. 1915. gadā kopā ar vecākiem evakuējies uz Krieviju, dzīvojis Maskavas apkārtnē, mācījies vietējā skolā, kur tēvs strādāja par skolotāju. 1917. un 1918. gadā mācības turpināja Sormovā. 1918. gadā atgriezās Latvijā. Sākotnēji ģimene dzīvoja Alūksnē. A. Eglīša māte Krievijā pavadītajā laikā guva plaušu slimību. 1919. gadā sāka dzīvot Rīgā. Mācījās 2. pilsētas vidusskolā un apmeklēja Valdemāra Tones gleznošanas studiju. Skolu beidzis 1924. gadā. No 1930. līdz 1935. gadam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas figurālajā darbnīcā, pēc tās beigšanas strādāja par zīmēšanas skolotāju Bekeres ģimnāzijā Rīgā. No 1938. gada laikraksta “Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks. No 1940. līdz 1941. gadam strādāja žurnālā “Atpūta”.

 

     1926. gada 19. septembrī laikrakstā “Brīvā Zeme” publicēts Eglīša pirmais dzejolis “Lords”. Līdzās žurnālistikai nodevies regulāram literāram darbam. 1936. gadā publicēts pirmais A. Eglīša stāstu krājums “Maestro”, 1938. gadā – dzejoļu krājums “Vientulis un dzīrotājs”, 1940. gadā – stāsts “Nestundas”, romāns “Līgavu mednieki”.

 

     1944. gada 3. oktobrī devies uz Kurzemi, pēc tam emigrācijā uz Vāciju. Pēc Berlīnes bombardēšanas nodedzis dzīvoklis. Devies uz Švābiju – Dienvidvāciju, kur piecus gadus dzīvoja Tailfingenes ciematā. 1950. gada sākumā pārcēlies uz bēgļu nometni Pfulingenē, jūnijā emigrēja uz ASV. Trimdā sarakstījis ap 50 darbu dažādos prozas žanros, publicējies arī ASV presē, recenzējot kinofilmas un teātra izrādes. Pirmie iespaidi ASV attēloti romānā “Cilvēks no Mēness”. 1952. gadā pārcēlies uz Losandželosas priekšpilsētas Pasifika Palisādēm, strādājis dažādus darbus, bijis krāsotājs, transportstrādnieks. Kopš 1952. gada rudens Eglīša pamatnodarbošanās bija literārais darbs.

 

     Rakstnieka daiļradē visplašāk pārstāvēti romāni, tajos spraigs sižets, ievītas retrospekcijas, kurās izpaužas autora pārdomas par vēstures norisēm dzimtenē, iestarpinātas autobiogrāfiskas epizodes, sulīgi, kolorīti raksturi. Trimdas latviešu dažādu slāņu dzīve un ikdiena tēlota šādos romānos: “Misters Sorrijs”, “Omartija kundze”, “Ilze”, “Malahīta dievs”, “Bezkaunīgie veči” u. c. Kara un pēckara dienu pieredze izmantota piedzīvojumu žanra romānos “Es nebiju varonis” un “Vai te var dabūt alu?”.

 

     Anšlavs Eglītis īpaši izkopis īsā stāsta un noveles žanru. Tēlojot parastus dzīves atgadījumus, rakstnieks pratis atklāt aiz tiem slēpto dramatismu, viņa stāstu varoņi – parasti cilvēki, bieži vien bērni un jaunieši.

 

     Anšlava Eglīša darbi mūsu bibliotēkās

 

     Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, miris 1950. gada 8. februārī Rīgā) bija rakstnieks.

 

     Vairāk par Aleksandru Čaku lasiet šeit.

 

     Aleksandra Čaka darbi mūsu bibliotēkā

 

Izmantotie avoti:

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp.

Semjonovs J. Tass pilnvarots paziņot… – Rīga: Liesma, 1983. – 237 lpp.

Semjonovs J. Vaigu vaigā. – Rīga: Liesma, 1986. – 397 lpp.

https://ru.wikipedia.org/wiki/Семёнов,_Юлиан_Семёнович