Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     2016. gada 22. jūnijā pedagoģei, publicistei, bibliogrāfei Valerijai Seilei aprit 125. gadskārta. Pieminot Latgales sabiedrisko darbinieci, no 20. līdz 30. jūnijam Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāma novadpētniecības materiālu izstāde - publikācijas no grāmatām un preses izdevumiem, grāmatas, kas vēsta par nozīmīgākajiem viņas darba un dzīves faktiem. 

 

     Izstādē būs aplūkojams V. Seiles sastādītais Latgales dialektā izdoto grāmatu rādītājs „Grāmatas Latgales latviešiem”, kurā aptvertais laika posms ir no 1585. līdz 1936. gadam. Grāmatu var uzskatīt par bibliogrāfisku retumu. Reģionālajā novadpētniecības datu bāzē pieejams plašs avotu saraksts par V. Seili.

 

     Tuvojoties 1917. gadā Rēzeknē notikušā Latgales kongresa 100 gadu atcerei, svarīgs akcents - V. Seiles nopelni kongresa organizēšanā, rezolūcijas izstrādē un līdzlemšanā par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem.

 

     V. Seile lielu ieguldījumu devusi latgaliešu grāmatniecības attīstībā, kopā ar Jāni Misiņu sistematizējot grāmatas, kas izdotas latgaliski no 1585. gada līdz 1936. gadam. V. Seile ir arī vairāku žurnālu, kalendāru redaktore un daudzu publikāciju autore. V. Seiles sarakstītās grāmatas: „Latvīšu volūdas sintakse” (1921), „Latgolas likteni bēgļu laikmatā” (1934), „Grāmatas Latgales latviešiem” (1936), „Sistematiskais leidz 1935. godam latgalīšu izlūksnē izdūtūs grōmotu rōdeitōjs” (1935), „Latgolas aizvastū preses darbinīku pīmiņas izstōde” (1943), „Paidagogikas vēsture” (1944).

 

     V. Seile ir vairāku žurnālu, kalendāru redaktore un daudzu publikāciju autore. Publicistikā viņa sāka darboties no 1915. gada avīzē „Dryva”, 1919. gadā nodibināja avīzi „Latgolas Vōrds”. Viņa bija žurnāla „Latgolas Škola” līdzautore (1921 – 1926), kalendāra „Orōjs” redaktore (1921), „Latgales zemnīku jaunotnes kalendāra” redaktore (1934 –1935), žurnāla „Dzimtenes skaņas” līdzredaktore (1925), žurnāla „Nōkūtne” redaktore (1931).

 

     Rēzeknē ar V. Seiles vārdu saistās pāris kultūrzīmes: viņas vārdā nosaukta iela, tur atrodas dzīvojamā māja, vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, ar piemiņas plāksni, uz kuras lasāmi vārdi: „Šajā mājā 1940. - 1946. gados dzīvoja pedagoģe, latgaliešu publiciste, bibliogrāfe Valerija Seile (1891-1970)”.

 

     V. Seile ir dzimusi 1891. gada 22. jūnijā Makašānu pagasta Seiļu ciema Jugasīšos zemnieku ģimenē. Septiņu hektāru zemes bija par maz, lai apgādātu ģimeni, tāpēc viņas tēvs Benedikts Seiļs devās uz Pēterpili meklēt darbu. Pēc trīs gadiem turp aizbrauca arī visa Seiļu ģimene – sieva ar divām meitenēm. 1900. gadā tēvs saslima un nomira, atstājot ģimeni bez apgādnieka. Tikai mātes neatlaidīgā gādība un uzupurēšanās glāba bērnus no bojāejas.

 

     Septiņu gadu vecumā V. Seile iestājās Lebedevas fabrikas elementārskolā, kuru līdzekļu trūkuma dēļ apmeklēja tikai gadu. 1901. gadā pārgāja Katoļu baznīcas skolā. Šīs skolas priekšniece ievietoja meiteni poļu patversmē, kur viņa atradās līdz 14 gadu vecumam. Pēc tam sekoja mācības pilsētas skolā un Nikiforovas privātģimnāzijā. Vienlaikus viņa pelnīja līdzekļus ne tikai sev, bet arī slimās māsas un vecās mātes uzturēšanai. Viņa mācīja bagātnieku bērnus, cītīgi izglītojās arī pati. Vēlāk pilsētas dome piešķīra V. Seilei stipendiju, dzīves apstākļi uzlabojas. 1912. gadā V. Seile ar sudraba medaļu beidza ģimnāziju un iestājās Bezstuževa augstākajos sieviešu kursos vēstures un filoloģijas fakultātē, 1916. gadā pabeidza tos ar 1. šķiras diplomu.

 

     Jau ģimnāzijas gados V. Seile aktīvi darbojās Pēterpils Latgales jaunatnes pulciņā „Saule”, pasniedza latgaliešu pedagoģiskajos kursos, mācīja vēsturi, krievu valodu un metodiku.

 

     No 1916. līdz 1918. gadam strādāja par skolotāju Rēzeknes Tirdzniecības skolā. 1917. gadā aktīvi iesaistījās komisijas darbā, kas sasauca Rēzeknes kongresu.

 

     1918. gadā V. Seile organizēja un vadīja Latgales skolotāju kursus, 1919. gadā bija 3. ģimnāzijas skolotāja.

 

     1922. gadā Valērija Seile kļuva par izglītības ministra biedri. Tas ir augstākais amats, kādu ieņēmusi sieviete latgaliete līdz tam.

 

     20. gadu beigās tika ievēlēta Latvijas Saeimā, aizbrauca uz Rīgu, kur strādāja Tautas izglītības komisijā. 20. – 30. gados Latgales inteliģences vidū V. Seile bija vienīgā sieviete, kuras intelekts un zināšanas iemantoja cilvēku cieņu.

 

     20. gados viņa strādāja par Rēzeknes apriņķa skolu inspektori un direktori Krāslavas ģimnāzijā. 1923. gadā viņa pildīja likvidējamās Daugavpils pedagoģiskās vidusskolas direktores pienākumus: šī vidusskola vēlāk kļuva par institūtu, kur līdz 1940. gada 1. augustam Valērija Seile bija institūta direktore.

 

     1940. gada rudenī V. Seile atgriezās Rēzeknē, strādāja par krievu valodas skolotāju Rēzeknes Ekonomiskajā tehnikumā. Ar 1941. gada septembri – vēstures skolotāja Rēzeknes Skolotāju institūtā. Viņa strādāja Rēzeknes komercskolā, kā arī 1. vidusskolā. V. Seile tika iecelta par Tautas palīdzības organizācijas Latgales novada priekšnieci. Ar saviem materiāliem un priekšlasījumiem 1943. gadā piedalījās Latgales Dziesmu svētku laikā rīkotajā Latgales rakstniecības izstādē.

 

     1946. gada 8. oktobrī viņa tika atbrīvota no darba Rēzeknes 3. vidusskolā, tika atņemta arī pensija. V. Seile pārcēlās uz Rīgu, kur no1953. gada līdz 1957. gadam strādāja par krievu valodas un loģikas skolotāju Rīgas 2. vidusskolā.

 

     Par mūža ieguldījumu Latgales kultūrā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Republikas 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, 1940. gadā saņēmusi Tēvzemes Balvu. Mirusi 1970. gada 10. maijā Rīgā, apbedīta Daugavpils Katoļu kapos. 1991. gadā tur tika atklāts tēlnieka Bērtuļa Buļa veidots piemineklis. Pie kādreizējā Daugavpils Skolotāju institūta ēkas ir izvietota piemiņas plāksne, pie dzimtajām mājām uzstādīts koktēlnieka Antona Rancāna veidots krucifikss.