Slavenības Latvijā un pasaulē. Aprīlis
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Aprīlī jubileja aprit Jānim Veselim (120), Nikolajam Gumiļovam (130), Šarlotei Brontē (200) un Jāzepam Grosvaldam (125).
Jānis Veselis (dzimis 1896. gada 1. aprīlī Neretas pagasta Āriņos, miris 1962. gada 18. maijā Milvoki, ASV) bija latviešu rakstnieks. Dzimis kalpa ģimenē. Mācījies Neretas Andreja skolā un Jēkabpils pilsētas skolā.
Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā mobilizēts Krievijas armijā, pēc kara dzīvoja vecāku mājās Degumniekos netālu no Lubānas ezera. Pēc dienesta Latvijas armijā 1920. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā.
1944. gadā emigrēja uz Vāciju, vēlāk, 1950. gadā, pārcēlās uz ASV, kur strādāja par latviešu grāmatu kolportieri. Ir bijis studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.
Kopš jaunības aizrāvās ar patstāvīgām literatūras studijām. No 1921. gada pievērsās rakstniecībai, bija apgāda “Latvju grāmata” redaktors nacistu okupācijas laikā. Darbojās dažādos periodiskajos izdevumos, literatūras kritikā.
J. Veselis uzskatāms par vienu no talantīgākiem prozaistiem ar savu īpašo stilu un savdabīgu pasaules skatījumu īsās prozas darbos un romānos. Viņa nozīmīgākā daiļrades daļa ir īsās prozas darbi un romāni, kā arī savdabīgajā teiksmas žanrā rakstītie darbi.
J. Veseļa literārais mantojums apliecina dažādību un oriģinalitāti atšķirīgu poētisko tēlu un ideju izvēlē. Daiļrades sākumā J. Veseļa īsprozu raksturo ekspresionisma poētika, 20. gadu nogalē romānā „Tīrumu ļaudis” J. Veselis akceptē pozitīvismam raksturīgas idejas par zemes vērtību, Latvijas lauku poetizāciju, harmoniskas un latviskas personības nepieciešamību.
Savukārt „Dienas krusts” uzskatāms par vienu no pirmajiem latviešu modernā romāna reprezentantiem. Rakstījis arī mākslinieciski mazāk veiksmīgas lugas un dzeju. Tulkojis V. Rejmonta darbus „Zemnieki” un „Vampīrs”, Ļ. Tolstoja „Kazakus”, E. Zolā „Abata Murē noziegumu”, F. Dostojevska „Noziegumu un sodu”, senindiešu eposu „Mahābhārata” u. c.
Saņēmis vairākus apbalvojumus: 1928. gadā – Kultūras fonda prēmiju par romānu „Tīrumu ļaudis”; 1943., 1946. gadā – Kultūras fonda balvu par „Latvju teiksmām”; 1953. gadā – Kultūras fonda balvu par romānu „Viesturs Varapoga”.
Jāņa Veseļa darbi mūsu bibliotēkās
Nikolajs Gumiļovs (dzimis 1886. gada 3. aprīlī Kronštatē, Krievijā, miris 1921. gada 26. augustā Sanktpēterburgā, Krievijā) bija krievu dzejnieks. Dzimis jūras ārsta ģimenē, studējis filoloģiju Pēterburgā, Sorbonnā un Parīzē.
Dzejnieks pazīstams ar skanīgiem, formā vērtīgiem, saturā liriskiem dzejoļiem. N. Gumiļova dzejoļu krājumi – “Путь конквистадора”, “Романтические цветы”, “Жемчуга”, “Шатер”, “Огненный столп” u. c.
Nikolaja Gumiļova darbi mūsu bibliotēkās
Šarlote Brontē (dzimusi 1816. gada 21. aprīlī, mirusi 1855. gada 31. martā) bija angļu rakstniece un dzejniece. 1824. gadā Šarloti kopā ar viņas māsām nodeva nabadzīgo garīdznieku bērnu patversmē, kur valdīja izsmalcināta cietsirdība un audzinātāju sadisms, kas tika motivēts ar liekulīgām rūpēm par bērnu tikumību. Bads un aukstums bija audzēkņu ikdienas pavadonis.
Vēlāk Šarloti iekārtoja Margarētas Vuleras pansionātā, kurš novadā bija pazīstams ar savām humānajām audzināšanas metodēm un labu izglītību. Tur meitene ieguva arī draudzenes, kas viņu atbalstīja visā dzīves laikā. Šarlote, līdzko sasniedza pilngadību, strādāja par guvernanti.
Rakstnieces ievērojamākie darbi ir romāni “Džeina Eira”, kurā viņa vērsās pret sieviešu beztiesību, un “Šērlija”, kurā Š. Brontē vērsusies pret sociālo nevienlīdzību. Romāns „Džeina Eira” joprojām ir viens no lasītākajiem pasaulē un ir piedzīvojis 45 ekranizācijas visdažādāko valstu izpildījumā.
Vairākus darbus Š. Brontē ir parakstījusi ar pseidonīmu Karers Bells, tai skaitā māsu pirmo literāro darbu – dzejoļu krājumu, kas tika izdots 1846. gadā.
1854. gada jūnijā Šarlote apprecējās ar tēva palīgu Artūru Bellu Nikolsu. Nav skaidrs, kādu iemeslu vadīta viņa precējusies, jo iepriekš viņa bildinājumu bija noraidījusi. 1855. gada martā viņa nomira kopā ar savu vēl nedzimušo bērnu.
Šarlotes Brontē darbi mūsu bibliotēkās
Jāzeps Grosvalds (dzimis 1891. gada 24. aprīlī Rīgā, miris 1920. gada 1. februārī Parīzē) bija latviešu mākslinieks, strēlnieks, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Draugu vidū dēvēts par Džo, dzimis Rīgas advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenē. Jāzepa bērnības un jaunības materiālie apstākļi bija lieliski.
J. Grosvalds darbojās mākslinieku pulciņā “Zaļā puķe” un Rīgas mākslinieku grupā, pārsvarā gleznoja portretus. Pirmā pasaules kara gados kā viens no pirmajiem pievērsās latviešu bēgļu un strēlnieku tematikai. Radījis tematisku gleznu ciklus “Bēgļi” (1915 – 1917), “Latviešu strēlnieki” (1916 – 1917) un “Austrumu ciklu” (1918 – 1919).
Sekojot pilsonības aprindās pieņemtajiem standartiem, viņš no mazām dienām apguva svešvalodas, klavierspēli, vingroja, apmeklēja pirmsģimnāzijas Langermaņa skolu, mācījās zīmēt un gleznot. Pēc tam mācības Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur no 1901. līdz 1909. gadam apguva senās un jaunās valodas, vēsturi, ģeogrāfiju, filozofiju, fiziku un matemātiku.
Vecāki Jāzepam piešķīra līdzekļus un atļāva 1909. gada oktobrī doties uz Berlīni. 1909. – 1910. gadā viņš mācījās gleznošanu Minhenē pie Š. Holloši. 1910. gadā Grosvaldu pirmo reizi pieminēja “Rīgas Avīžu” recenzijās par 1. latviešu mākslas izstādi. Kritika bija visai labvēlīga, kaut arī tajā laikā bija pieņemts recenzijās aplūkot pazīstamo, apritē esošo mākslinieku darbus, nevis debitantus.
1911. gadā viņam bija jāveic obligātais dienests 3. Smoļenskas imperatora Aleksandra III ulānu pulkā, kas bāzējās Vilkavišķos Lietuvā. Pēc tam Grosvalds līdz 1914. gadam mācījās Parīzē privātajās akadēmijās pie K. van Dongena, Š. Gerēna u. c., kubistu skolā “La Palette”.
Aprīļa beigās Jāzeps pameta Parīzi, uz brīdi iegriezās Rīgā, uz kuru vairs neraudzījās kā uz miegainu provinces mazpilsētiņu, bet sajūsminājās par krasajām pārmaiņām pilsētas veidolā un aizvien straujāko sociālo dzīvi, taču jau augusta beigās kopā ar brāli Oļģertu devās ceļojumā pa Spāniju.
1914. gada pavasarī aknu iekaisuma dēļ Jāzepam nācās pamest Parīzi un doties ārstēties uz Karlsbādi. Jūnijā viņš atgriezās Rīgā. 1916. gadā mākslinieku iesauca armijā; viņš dienēja latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē, gada beigās – artilērijas pārvaldē Petrogradā, kur palika līdz 1917. gada vasaras beigām.
Šajā laikā tapusi akvarelī, guašā, temperā un eļļā gleznotā darbu sērija (ap 70 kompozīciju), kas ir plašākais un mākslinieciski augstvērtīgākais latviešu strēlnieku cīņu atainojums vizuālajā mākslā.
1917. gada augustā Grosvalds tika komandēts uz Rietumu fronti Francijā, bet 1918. gada sākumā iestājās angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju, Irāku un Irānu. Neraugoties uz karagājiena grūtībām, Grosvalds, izmantojot jau atrasto tēlojuma stilu, uzgleznoja daudzus akvareļus, kas veido viņa augstvērtīgo ”Persijas ainu” sēriju.
Kara beigas J. Grosvalds sagaidīja Kaukāza frontē, no kurienes, guvis ievainojumu kājā, 1919. gadā atgriezās Londonā. Mākslinieks sāka veikt jaundibinātās Latvijas valsts vēstniecības sekretāra pienākumus Parīzē, līdztekus turpinot gleznot.
J. Grosvalda radošais darbs un dzīve aprāvās Parīzē 1920. gada sākumā, smagi saslimstot ar t. s. spāņu gripu.
Literatūra par Jāzepu Grosvaldu mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp. 100 ievērojamākās sievietes. - R. : Aplis, 2005. - 327 lpp. http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/5/47/ http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=207 https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81zeps_Grosvalds https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Veselis
