Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
2015. gada 13. decembrī aprit 165 gadi, kopš dzimis Pīters Miglinīks – pirmais Latgales apgaismotājs un cīnītājs par tautas tiesībām. No 4. līdz 18. decembrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā var iepazīties ar viņa jubilejai sagatavoto izstādi.
Ieskats Pītera Miglinīka biogrāfijā
Pītera šūpulis kārts Zaļmuižā (Ludzas apriņķis), kur viņa tēvs Andrievs kā brīvais zemnieks strādāja muižā. Zēna bērnība paiet kopā ar muižas bērniem, un, pateicoties Zaļmuižas muižnieka gādībai, Pīters var mācīties Rēzeknes skolā.
Pēc skolas beigšanas jauneklis sapņo strādāt par skolotāju, taču tajā laikā cara piekoptā rusifikācijas politika latgalietim liedz strādāt savā novadā. Darba gaitas viņš uzsāk kā pagasta rakstvedis Zaļmuižā. Te viņš pa īstam saskaras ar vietējo muižnieku nelikumībām un patvaļu, redz, cik beztiesisks ir zemnieku stāvoklis.
Pīteram tas nav pieņemams, viņš pakāpeniski izaug par neuzpērkamu zemnieku aizstāvi un taisnības meklētāju. Tas viss nepatīk vietējai varai, tāpēc Miglinīks ir spiests vairākkārt mainīt darba vietas. 1880. gadā viņš uzstājās kā zemnieku puses aizstāvis viņu prāvā pret Zaļmuižas muižnieku servitutu lietā.
Šajā tiesas prāvā zemnieki zaudē, un kā atbilde uz netaisnīgo lēmumu Zaļmuižā izceļas nemieri. Kā nemieru organizētājs tiek atzīts un arestēts P. Miglinīks. Viņš Ludzas cietumā pavada 11 mēnešus, kur pamatīgi tiek iedragāta veselība. Fiziski salauztu un slimu ar tuberkulozi viņu atbrīvo.
Pēc cietuma viņš par sev un citiem zemniekiem nodarītajām pārestībām Zaļmuižas muižnieku Paulīnu-Rozenšildu iesūdz tiesā. Tiesas prāvā uzvar taisnība, un muižnieks saņem pelnīto sodu, taču P. Miglinīkam vairs neizdodas atgūt veselību, viņš mirst 32 gadu vecumā.
P. Miglinīks zemes klēpī tiek guldīts Desetnieku kapos. Apliecinot savu cieņu un pateicību šim cilvēkam, uz bērēm ierodas liels izvadītāju pulks no tuvas un tālas apkārtnes.
Savā īsajā mūžā P. Miglinīks darbojās un dzīvoja, ievērojot šādus principus jeb “desmit baušļus”: cīnīties par taisnību, neklīst svešumā, bet palikt uzticīgam savai dzimtenei, nevis savu zemi atstāt, bet atgūt atpakaļ to, kas atņemts, steigties pēc gara gaismas, censties pēc saimnieciskas nostiprināšanas, turēties kopā, būt vienotiem, palikt pie saviem tikumiem un tradīcijām, stingri turēties pie savas ticības, lietot dzimto valodu, ticēt labākai tautas nākotnei.
Par P. Miglinīku ir jārunā arī kā par dzejnieku. Savos dzejoļos viņš atklāj zemnieku dzīves likstas un postu, tajos izskan arī aicinājums cīnīties par taisnību un labklājību. Neviens dzejolis viņa dzīves laikā nav bijis iespiests, diemžēl četras biezas burtnīcas ar uzrakstīto dzeju ir gājušas zudumā.
Izcilā novadnieka dzīvi un darbību ir aprakstījis A. Rupainis romānā “Māra mostas”, A. Kūkojs – lugā “Troks voi nu Rogovkas”, daudzi dzejnieki (A. Vējāns, A. Rancāne, Madsolas Jōņs, A. Kūkojs u. c.) viņam ir veltījuši dzejoļus.
Izmantotā literatūra Katōļu Dzeive. - Nr.5 (1989), 34.-35.lpp. Latvijas Vēstnesis. - 2000, 24.novembris. - 8.lpp.
