No 2. līdz 16. septembrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā var aplūkot izstādi, kura iepazīstina ar skaistuma vēsturi un stāsta par to, kā laika gaitā ir mainījušies uzskati par skaisto un par skaistumu kā estētikas kategoriju.
Bieži vien ar vārdu “skaistums” tiek saprastas atšķirīgas lietas, jo, kas vienam liekas skaists, otram var likties neglīts. Skaistums ir neatkarīgs no aplūkojamā objekta vērtības. Skaistumam ir raksturīgs tas, ka tas ir saistīts ar kaut ko juteklisku.
“Skaists” (arī “glīts”, “jauks”, “smuks”) ir īpašības vārds, ko mēs bieži lietojam attiecinot uz to, kas mums patīk. Šķiet, ka tas, kas ir skaists, ir arī labs. Skaistā uztverei ir nesavtīgs raksturs, pretstatā derīgajam skaistais tiek aplūkots nevis kā līdzeklis, bet gan kā mērķis.
Aleksandrs Čehovs ir teicis: “Cilvēkā visam jābūt skaistam: gan sejai, gan apģērbam, gan dvēselei, gan domām.” Skaistumu var atrast visdaudzveidīgākajās un visatšķirīgākajās parādībās, kurām acīmredzami citai ar citu maz kas kopīgs.
Skaists ir saules lēkts, lakstīgalas dziedāšana, ziedi, jūra, skaista var būt cilvēka seja, ķermenis, kustības, skaisti ir mākslas darbi, gan mūzikā, gan ornamentā.
Skaistuma aforismi
Ko palīdz skaistums, ja sirdī nemīt labums.
Skaistums zūd, tikums pastāv.
Nekas nav skaists, kas nav labs.
Ko līdz skaistums, ja nav tikums.
Viss skaistais ir rets.
Prāta skaistums sajūsmina, dvēseles skaistums rada cieņu.
Skaistums – laimes solījums.
Skaistais ir kaut kas tāds, kas attiecas tikai uz gaumi.
Ne katra patiesība ir skaista, bet katrs skaistums – patiess.
Informācija sagatavota, izmantojot U. Eko grāmatu “Skaistuma vēsture” (2009)