Maija ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Maijā apaļa jubileja aprit Baumaņu Kārlim (180), Marģerim Zariņam (105), Dantem Aligjēri (750) un Mihailam Šolohovam (110).
Marģeris Zariņš (dzimis 1910. gada 24. maijā Jaunpiebalgas Ērģelniekos, miris 1993. gada 27. februārī Rīgā) bija mūziķis, komponists, rakstnieks, pirmais postmodernists latviešu literatūrā.
Mācījies Āraišu pamatskolā pie tēva, no 1923. līdz 1925. gadam Rīgas 2. ģimnāzijā, no 1925. līdz 1928. gadam – Jelgavas Skolotāju institūtā un no 1928. līdz 1933. gadam Latvijas konservatorijā kompozīciju, klavieru, ērģeļu spēli.
1931. gadā 7. Vispārējos dziesmu svētkos debitēja ar kora dziesmu. Pirmās kompozīcijas: kantāte „Tālavas taurētājs”, „Malienas zemnieka dziesma”, koncerts klavierēm ar orķestri, komiskā opera „Kungs un spēlmanis”.
No 1940. līdz 1950. gadam bijis Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs, šajā laika posmā komponējis mūziku aptuveni 50 lugām. No 1951. līdz 1952. gadam bijis Latvijas Filharmonijas mākslinieciskais vadītājs. No 1956. gada līdz 1968. gadam – Komponistu savienības priekšsēdētājs. Kopš 1968. gada brīvmākslinieks. PSRS Komponistu savienības valdes sekretārs.
Komponējis operas „Uz jauno krastu”, par ko iegūts tituls LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Valsts prēmija un Vladimira Ļeņina ordenis. Komponējis vairākas pasūtījuma dziesmas.
Oratorijas žanra iedibinātājs latviešu mūzikā. Komponējis oratorijas „Cīņa ar Velna purvu”, „Mahagoni” u. c., komponējis solo un kora dziesmas, tautas dziesmu apdares. 20. gs. 60. gados pievērsies senās mūzikas stilizācijai, komponējis mūziku 5 kinofilmām, arī 1968. gadā filmētajiem „Mērnieku laikiem” un ērģeļmūziku.
20. gs. 60. gadu nogalē pievērsies prozai. 1969. gadā pirmā publikācija – stāsts „Elizejas lauku Mocarts” laikrakstā „Literatūra un Māksla”. Rakstījis stāstus un romānus. Viņa prozai raksturīgs daudzveidīgs stils, teatrālisms, reālā un fantastiskā, nopietnā un komiskā sakausējums, asprātīga ironija un humors, intriģējošs sižeta risinājums. Sarakstījis autobiogrāfisku romānu „Optimistiska dzīves enciklopēdija”
Marģera Zariņa darbi mūsu bibliotēkās
Dante Aligjēri (īstajā vārdā Djurante, dzimis 1265. gada maijā vai jūnijā Florencē, miris 1321. gada 14. septembrī Ravennā) bija itāļu dzejnieks un filozofs, viens no itāļu literārās valodas pamatlicējiem.
Dante ir cēlies no senas muižnieku dzimtas. Viduslaiku skolā iegūto izglītību viņš atzina par nepietiekamu un tiecās to papildināt. Dante uzmanīgi pētīja antīko dzejnieku daiļradi, īpašu uzmanību pievēršot Vergīlija darbiem, jo tieši šo dzejnieku viņš ir izraudzījies par savu „vadoni”, pavēlnieku un skolotāju. Jau no pusaudža gadu vecuma viņa aizraušanās ir bijusi dzeja, galvenokārt mīlas lirika.
Dantes „Komēdija” (Bokačo vēlāk to nosauca par „Dievišķo komēdiju”) tiek uzskatīta vienlaikus par vienu no izcilākajiem darbiem gan viduslaiku, gan renesanses literatūrā. „Dievišķajai komēdijai” strāvo cauri Visuma un cilvēka traģiskās atšķirtības apziņa. Lai gan poēmas poētiskā struktūra aptver viduslaiku teoloģiju, literatūru un kultūru, tajā jau vērojamas renesanses literatūrai raksturīgās iezīmes.
Dantes mūza ir bijusi Beatriče, kuru viņš iepazina 9 gadu vecumā, kad viņai bija 8 gadi. Visu mūžu Beatriče ir viņa dievinātā. Viņai ir veltīti daudzi Dantes darbi. Citi nozīmīgi Dantes darbi ir „Dzīres” un „Jaunā dzīve”.
Dantes traktāts „Par tautas valodu” tiek uzskatīts par pirmo zinātnisko darbu romāņu valodniecībā. Dantem ir bijušas plašas, visaptverošas zināšanas antīkajā un sava laika kristīgās pasaules kultūrā un zinātnē.
Ļoti agri aizsākās arī Dantes politiskā darbība, kā rezultātā, 1302. gadā, nepatiesi apvainots, viņš tika izsūtīts trimdā, visa dzejniekam piederošā manta tika konfiscēta. Tā Dante uzsāka klejotāja gaitas, kas ilga līdz mūža beigām. 1316. gadā Dantem atļāva atgriezties dzimtajā Florencē ar nosacījumu, ja vien viņš publiski atzīs savu vainu, bet Dante atteicās to darīt.
Dantes Aligjēri darbi mūsu bibliotēkās
Mihails Šolohovs (dzimis 1905. gada 24. maijā, miris 1984. gada 21. februārī) bija krievu rakstnieks. 1965. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā par māksliniecisko spēku un viengabalainību, ar kādu viņš savā episkajā darbā „Klusā Dona” ir attēlojis vēsturisku posmu krievu tautas dzīvē.
No 1914. līdz 1918. gadam viņš studēja Maskavā. No 1920. līdz 1922. gadam ar savu ģimeni dzīvoja Karginskā. M. Šolohovs tur piedalījās analfabētisma likvidēšanā pieaugušo vidū, veica tautas skaitīšanu, strādāja par skolotāju pamatskolā.
1922. gadā viņš tika notiesāts uz nāvi. Divas dienas rakstnieks gaidīja nāvi… Bet brīnumainā kārtā viņu atbrīvoja, nāves sodu aizstājot ar pārbaudes laiku. 1923. gadā laikrakstā „Юношеская правда” tika publicētas viņa pirmās satīras, 1924. gadā tajā pašā laikrakstā – pirmais stāsts „Родинка”.
M. Šolohovs ir apglabāts nevis kapos, bet mājas pagalmā.
Mihaila Šolohova darbi mūsu bibliotēkās
Par latviešu dzejnieka un komponista Baumaņu Kārļa dzīvi un daiļradi lasiet viņa 175. jubilejas rakstā šeit.
Baumaņu Kārļa darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 741 lpp. Mauriņa Z. Dante: tagadnes cilvēka skatījumā. - B.v.: Alfrēds Kalnājs, 1952. - 282 lpp. http://www.gudrinieks.lv/referati/eseja-domraksts/dante-aligjeri-1.html http://www.letonika.lv/default.aspx?q=Zari%c5%86%c5%a1&s=0&g=0 http://vieglassmiltis.lv/home/userprofile/Mihails-Solohovs
