Oktobra ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Oktobrī apaļa jubileja aprit Mihailam Ļermontovam (200), Frīdriham Vilhelmam Nīčem (170), Francim Trasunam (150) un Norai Ikstenai (45).
Mihails Ļermontovs (dzimis 1814. gada 15. oktobrī Maskavā, miris 1841. gada 27. jūlijā Pjatigorskā) bija nozīmīgs krievu romantisma rakstnieks. Ļermontovs piedzima dižciltīgā ģimenē. 1817. gadā nomira viņa māte. Mihailu lauku īpašumā Penzas tuvumā uzaudzināja vecāmāte. No 1830. līdz 1832. gadam viņš studēja Maskavas universitātē, pēc tam iestājās karaskolā Pēterburgā, kuru pabeidza 1834. gadā kā kornets, uzsākot dienestu leibgvardes huzāru pulkā.
Savā daiļradē Ļermontovs pievērsās gan dzejai, gan prozai, gan dramaturģijai. Dzīves laikā viņš ir publicējis tikai vienu, turklāt visai plānu dzejoļu krājumu. Gadu pēc viņa nāves tika izdoti vēl trīs stipri cenzēti sējumi.
Viņa dzejas tematika ir visai plaša – no patriotiskas līdz panteistiskai. Viens no Ļermontova slavenākajiem darbiem ir dramatiskā poēma „Dēmons”. Nozīmīgākais prozas darbs – romāns „Mūsu laika varonis”.
Dievs bija apveltījis Ļermontovu ar daudzveidīgu talantu. Viņam piemita neparasti smalka muzikalitāte – viņš spēlēja vijoli, klavieres, dziedāja ārijas no iemīļotām operām, pat komponēja. Viņš arī zīmēja un gleznoja. Ļermontovs bija dziļi izglītots, daudz lasīja, prata vairākas svešvalodas. Viņš bija asprātīgs sarunu biedrs, kas spēja aizraut. Var rasties iespaids, ka Ļermontovam viss dzīvē ir padevies viegli, taču savas ģeniālās dzejnieka spējas viņš izkopa neatlaidīgā darbā.
Mihaila Ļermontova darbi mūsu bibliotēkās
Frīdrihs Vilhelms Nīče (dzimis 1844. gada 15. oktobrī Rēkenē, Saksijā, miris 1900. gada 25. augustā Veimārā) bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem. Galvenie darbi: „Tā runāja Zaratustra”, „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, „Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais”, „Dievu mijkrēslis”, „Antikrists”, „Ecce Homo”.
Nīče piedzima luterāņu mācītāja ģimenē, studēja teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. Vēlāk kļuva par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā. Tanī laikā tapa arī darbs „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”. No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā „brīvais filozofs”, bieži uzturoties Itālijā, kur tapa arī pazīstamākā F. Nīčes darba „Tā runāja Zaratustra” pirmā daļa.
Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi „Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais”, „Jautrā zinātne”, „Viņpus labā un ļaunā”, „Morāles ģenealoģija”, „Dievu mijkrēslis”, „Antikrists”, filozofiskā autobiogrāfija „Ecce Homo”.
1889. gada janvārī, atrodoties Turīnā, Nīče piedzīvoja nervu sabrukumu. Viņa draugi sāka saņemt īsas vēstules, kuru saturs liecināja par rakstītāja garīgās veselības traucējumiem. Prāta aptumšošanās bija acīmredzama, un Nīče drīzumā tika ievietots Bāzeles psihiatriskajā slimnīcā. Slimības izskaidrojumam nav viennozīmīgu dokumentālu pierādījumu, bet pastāv vairākas versijas. Vienā tiek minēts, ka tā var būt iedzimta, jo Nīčes tēvu mūža nogalē arī piemeklēja garīgās veselības problēmas. Cita pastāvoša versija min, ka Nīče, iespējams, inficējās strādādams kara hospitālī un savlaicīgi neārstēts neirosifilisa paveids varēja laupīt skaidro apziņu.
Slimības ietekmē Nīčem parādījās arī atmiņas traucējumi, viņš vairs neatpazina daudzus no saviem draugiem. Pa retam viņš bija spējīgs uzturēt īsas sarunas un pierakstīt mātes diktētas vēstules, bet viņa stāvoklis tikai pasliktinājās. 1900. gadā Nīče nomira – neatveseļojies un dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību.
Fridriha Nīčes darbi mūsu bibliotēkās
Rakstniece Nora Ikstena dzimusi 1969. gada 15. oktobrī Rīgā. Pēdējo 5 gadu laikā ir sarakstījusi eseju krājumu „Šokolādes Jēzus”, romānu „Vīrs zilajā lietusmētelītī”, kurš satur autobiogrāfiskus momentus un ir veltījums pašas rakstnieces ilggadējai draudzībai ar rakstnieku Dzintaru Sodumu, izdevumu „Starp divām durvīm”, kurā apkopoti labākie autores no 1993. līdz 2011. gadam sarakstītie stāsti, to skaitā arī daži pirmpublicējumi, un garstāstu „Besa”, kuru rakstniece uzrakstījusi, rakstnieku mājā Visbijā strādājot pie grāmatas par Imantu Ziedoni „Nenoteiktā bija”.
Pēdējo gadu laikā autores klajā nākušo grāmatu vidū ir arī „Dzīvespriecīgais vakarēdiens” – vienlaikus gan savdabīga pavārgrāmata, gan stāsti par 12 cilvēkiem, kuri šīs receptes stāsta, par cilvēkiem, kurus rakstniece sastapusi dažādos dzīves posmos. „Dievmātes draudzene” savukārt ir N. Ikstenas Gruzijas pieredzes grāmata. Vairāku gadu laikā šajā senajā ticības, kultūras un dabas svētītajā un varu plosītajā zemē sastaptie ļaudis un piedzīvotie notikumi kļuvuši par pamatu rakstnieces stāstiem. Bet par savu pēdējo šībrīža grāmatu „Ulubeles pasakas” pati rakstniece saka: „Šīs nav gluži pasakas bērniem. Tas ir tikai žanrs, kurā nopietnas lietas ir ietērptas rotaļīgos kostīmos.”
Par N. Ikstenas agrāk izdotajām grāmatām lasiet viņas iepriekšējai jubilejai veltītajā rakstā šeit.
Noras Ikstenas darbi mūsu bibliotēkās
Par Fr. Trasunu vairāk lasiet šeit.
Izmantotie avoti: Ļermontovs M. Kopoto raksti. 1.sēj. R.: Liesma, 1984. – 441 lpp. http://lv.wikipedia.org/wiki/Fr%C4%ABdrihs_N%C4%AB%C4%8De http://lv.wikipedia.org/wiki/Mihails_%C4%BBermontovs
