Augusta ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Augustā apaļa jubileja aprit Dacei Rukšānei-Ščipčinskai (45), Vijai Artmanei (85), Gothardam Frīdriham Stenderam (300) un Johanam Volfgangam Gētem (260).
Dace Rukšāne-Ščipčinska (dzimusi 1969. gada 7. augustā) ir latviešu rakstniece un publiciste. Viņa ir pazīstamā selekcionāra un Atmodas laika aktīvista Jāņa Rukšāna meita. Pēc Rīgas 50. vidusskolas absolvēšanas 1987. gadā studējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un Latvijas Medicīnas akadēmijā. Papildu izglītību guvusi Kinoscenāriju attīstības meistardarbnīcā SOURCES 2 Vīnē 2003. gadā.
Pazīstama D. Rukšāne kļuva 2002. gadā kā romāna „Romāniņš” autore. Grāmata atklāti iztirzāja sievietes seksualitātes jautājumus un kļuva ļoti populāra. Vēlāk tai sekoja nākamās – „Beatrises gultas stāsti” un „Kāpēc tu raudāji?”, kā arī laikrakstā „Diena” publicēto seksam un attiecībām veltīto sleju apkopojumi grāmatās.
90. gados D. Rukšāne ir rakstījusi dzejoļus. 2001. gadā Dailes teātrī iestudēta viņas luga „Rīt atbrauks Florinda”, 2003. gadā Limbažu teātrī – luga „Es tev nepateicu visu”. Tulkojusi Ī. Ensleres lugu „Vagīnas monologi”, kā arī H. Millera lugu „Tas trakais, trakais Henrijs”. Romāns „Kāpēc tu raudāji?” tulkots un izdots Vācijā, savukārt „Romāniņš” nācis klajā Dānijā.
Rakstījusi scenārijus vairākām spēlfilmām. 2002. gadā sāka rakstīt iknedēļas slejas laikrakstā „Sestdiena”. 2004. gadā kļuva par žurnāla „Lilit” galveno redaktori, šajā amatā bija līdz 2012. gadam.
Daces Rukšānes darbi mūsu bibliotēkās
Vija Artmane (dzimusi 1929. gada 21. augustā Tukuma apriņķa Sēmes pagastā, mirusi 2008. gada 11. oktobrī Rīgā) bija viena no izcilākajām 20. gadsimta latviešu teātra un kino aktrisēm. Dēvēta par latviešu teātra leģendu un simbolu, par Teātra karalieni.
Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu vidus dzīvoja Rīgā. No 1944. līdz 1947. gadam mācījās Rīgas 6. vidusskolā, no 1947. līdz 1948. gadam – Rīgas 3. vidusskolā. No 1946. līdz 1949. gadam izglītojās Dailes teātra Otrajā studijā. 1949. gada 16. oktobrī kļuva par Dailes teātra aktrisi.
Dailes teātrī V. Artmane ir radījusi un nospēlējusi izcilas un neaizmirstamas lomas Raiņa lugās „Indulis un Ārija”, „Pūt, vējiņi!”, „Spēlēju, dancoju”, „Iļja Muromietis”, „Uguns un nakts”, Dž. B. Šova „Pigmalions”, N. Gogoļa „Mirušās dvēseles”, V. Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, „Hamlets”, „Liela brēka, maza vilna”, „Ričards III”, R. Blaumaņa „Pazudušais dēls”, „Indrāni”, Ļ. Tolstoja „Anna Kareņina”, „Karš un miers”, Aspazijas „Vaidelote”, S. Lāgerlēvas „Gesta Berlings”, B. Brehta „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”, H. Ibsena „Pērs Gints”, F. Dostojevska „Idiots”, E. Olbija „Viss dārzā”, A. Čehova „Kaija”, Ā. Kertēsa „Atraitnes”, F. Bruknera „Elizabete, Anglijas karaliene”, G. Priedes „Zilā”, E. Zolā „Terēza Rakēna”.
1998. gada 23. februārī V. Artmane aizgāja no Dailes teātra un no 1998. līdz 2000. gadam bija Jaunā Rīgas teātra aktrise, kur nospēlētas lomas A. Puškina lugā „Pīķa dāma”, Stendāla „Traktāts par mīlestību”.
V. Artmane ir arī filmējusies kino gan Latvijā, gan citās valstīs: „Pēc vētras” (kinodebija – 1956), „Kā gulbji balti padebeši iet”, „Kārkli pelēkie zied”, „Dzimtas asinis”, „Neviens negribēja mirt”, „Purva bridējs”, „Mērnieku laiki”, „Tauriņdeja”, „Dāvana vientuļai sievietei”, „Teātris”, „Cīrulīši”, „Svešās kaislības”, „Emīla nedarbi”, „Spēle svešā laukumā” un citas, kopumā vairāk nekā 30 kinolomu.
Rīgas Kinostudijā režisors Rolands Kalniņš uzņēmis dokumentālu filmu par V. Artmani „Saruna ar karalieni”. 2004. gadā nāca klajā V. Artmanes atmiņu grāmata par dzīvi, notikumiem un sastaptajiem cilvēkiem „Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”.
V. Artmanes sabiedriskā darbība: deputāte, Padomju Miera aizstāvēšanas komitejas locekle, no 1950. gada Latvijas Teātra darbinieku savienības biedre, bet no 1958. gada – Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre. No 1983. līdz 1985. gadam bijusi LPSR Teātra biedrības valdes priekšsēdētēja. Bijusi 45 ārvalstīs, galvenokārt lai veiktu sabiedriskos pienākumus un filmētos.
V. Artmane ir saņēmusi dažādus apbalvojumus: goda nosaukumus, ordeņus, prēmijas. 1987. gadā saņēmusi Lilitas Bērziņas Balvu, 1996. gadā – Bertas Rūmnieces Balvu, 2003. gada „Spēlmaņu nakts” Teātra balvu par mūža ieguldījumu un 2007. gadā Latvijas Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Gothards Frīdrihs Stenders (dzimis 1714. gada 27. augustā Ilūkstes apriņķa Lašu pagastā, miris 1796. gada 28. maijā Sunākstē) bija Baltijas vācu mācītājs, valodnieks, latviešu laicīgās daiļliteratūras iedibinātājs. Dzimis mācītāja ģimenē, mācījies Subatē I. Bauera privātskolā. No 1736. līdz 1739. gadam studējis filozofiju un teoloģiju Jēnas, vēlāk Halles universitātē Vācijā.
Atgriezies Latvijā, strādāja par mājskolotāju, par Jelgavas vācu pilsētas skolas pārziņa palīgu. Bija mācītājs Lindes-Birzgales un Žeimes (Lietuvā) draudzē. Pēc tam strādāja Vācijā, vēlāk Dānijā. Tur karaļa galmam izgatavoja 2 globusus. 1765. gadā caur Pēterburgu atgriezās Latvijā.
No 1769. līdz 1796. gadam bija mācītājs Sēlpils-Sunākstes draudzē, no 1782. līdz 1787. gadam – Sēlpils iecirkņa prāvests un konsistorijas piesēdētājs.
No valodniecības viedokļa nozīmīgi ir viņa darbi „Jauna pilnīgāka gramatika” un „Latviešu leksikons”, kas ilgu laiku bija plašākā latviešu-vācu un vācu-latviešu vārdnīca. G. F. Stenders izveidoja jauna tipa ābeces „Jauna ABC un lasīšanas mācība”, pirmo ilustrēto ābeci „Bildu ābice”, kā arī sarakstīja pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā – „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, kas faktiski bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā.
Pirmajā laicīga satura grāmatā „Jaukas pasakas un stāsti” ievietotas joku pasakas, fabulas un sadzīves stāsti. Stendera darbos bieži slavināts zemnieks kā galvenais materiālo vērtību radītājs. Uz sava kapakmens viņš licis uzrakstīt: „Še aprakts G. F. Stenders, Latvis, līdz ar savu gaspažu.”
Gotharda Frīdriha Stendera darbi mūsu bibliotēkās
Johans Volfgangs fon Gēte (dzimis 1749. gada 29. augustā Vācijā, Frankfurtē pie Mainas, miris 1832. gada 22. martā Vācijā, Veimārā) bija vācu dzejnieks, rakstnieks, dabaszinātnieks, mākslas teorētiķis, valsts darbinieks. Gēte bija viens no izcilākajiem vācu dzejniekiem un dramaturgiem. Viņa pazīstamākie darbi ir romāni „Jaunā Vertera ciešanas”, „Vilhelma Meistera mācību gadi”, „Vilhelma Meistera klejojumu gadi” un traģēdija „Fausts”.
Gēte piedzima tieslietu doktora ģimenē. Pamatizglītību viņš ieguva mājās no tēva; mājās Gēte apguva, piemēram, latīņu, grieķu, franču, angļu, ivrita valodu. Jau visai agri Gēte sāka interesēties par literatūru un vispirms uzmanību pievērsa Homēram un Frīdriham Gotlībam Klopštokam. Agri radās arī interese par teātri.
No 1765. līdz 1768. gadam Gēte studēja jurisprudenci Leipcigā. Sauso un garlaicīgo tiesību zinātņu studiju vietā viņš gan priekšroku deva poētikas lekcijām. Tāpat Gēte mācījās zīmēšanu pie Leipcigas akadēmijas direktora Ādama Frīdriha Ēzera.
Šajā laikā Gēte daudz rakstīja, taču gandrīz visus šī laika darbus vēlāk iznīcināja. Saglabājusies tikai komēdija „Līdzvainīgie”. Dzīves beigās Gēte savu spalvu nosūtīja Puškinam. Tādējādi vācu literatūras „zelta laikmets” simboliski nodeva stafeti krievu literatūras „zelta laikmetam”.
Johana Volfganga Gētes darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti: 100 ievērojamākie rakstnieki. - R.: Aplis, 2007. - 275 lpp. http://www.kultura.lv/?id=19349&r=vija-artmane http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=2&q=Stenders&id=966227&&g=1 http://lv.wikipedia.org/wiki/Johans_Volfgangs_fon_G%C4%93te http://lv.wikipedia.org/wiki/Dace_Ruk%C5%A1%C4%81ne
