Aprīļa ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Aprīlī apaļa jubileja aprit Johannesam Mario Zimmelam (90), Broņislavai Martuževai (90), Vladimiram Nabokovam (115) un Viljamam Šekspīram (450).
Johanness Mario Zimmels (dzimis 1924. gada 7. aprīlī Vīnē, miris 2009. gada 1. janvārī) bija austriešu rakstnieks. Dzimis ebreja un prūsietes ģimenē. Anglijā viņš apguva inženierzinātni un šajā nozarē arī strādāja līdz 2. Pasaules kara beigām, kad atklāja sevī rakstnieka talantu. Pirmais romāns „Brīnos, ka esmu tik priecīgs” tika izdots 1949. gadā, kad rakstnieks strādāja par tulku amerikāņu militārajā pārvaldē pēckara Austrijā. Paralēli viņš rakstīja literatūras apskatus un stāstiņus Vīnes presē. No 1950. gada Zimmels strādāja par reportieri.
Rakstnieka daiļradi ietekmēja tas, ka vairumu viņa tēva ģimenes locekļu nogalināja holokaustā. Daudzu romānu centrā bieži vien ir pacifisma tēma, kā arī visu mūžu Zimmels bijis neatlaidīgs cīnītājs pret rasisimu. Vairāki Zimmela romāni ir daļēji autobiogrāfiski.
No 36 viņa romāniem latviski ir tulkoti 16, tajā skaitā slavenais romāns „Cilvēks nav vientuļa sala”, kas pirmoreiz tika izdots jau 1981. gadā. Vairāki rakstnieka romāni ir ekranizēti. Austriešu rakstnieks reizēm tiek dēvēts par vācu rakstnieku. Tas iespējams tāpēc, ka Austrija vienmēr bijusi ciešā saistībā ar Vāciju, un tāpēc, ka Zimmela vecāki bija vācieši no Hamburgas.
Broņislava Martuževa (dzimusi 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils, pagasta Slavītu sādžā, mirusi 2012. gada 13. februārī Madonā) bija folkloras teicēja un dzejniece. Kad dzejniecei bija 3 gadi, vecāki pārcēlās uz Lazdiņu jaunsaimniecību Lubānas pagastā.
Tikai 1935. gadā ģimenei pietika līdzekļu, lai nu jau divpadsmitgadīgo Broņislavu laistu skolā – Cepurītes četrklasīgajā pamatskolā. 1940. gadā B. Martuževa pamatskolu pabeidza ar apaļiem piecniekiem un iestājās Lubānas vidusskolā, izglītību turpināja Rēzeknes Skolotāju institūtā, bet mācības bija jāpārtrauc slimības dēļ.
Dzejoļus B. Martuževa sāka rakstīt jau no 1946. gada vasaras, kad bija jāslēpjas pagrabā zem grīdas. Pirmo impulsu deva traģiskā vēsts, ka nogalināts viņas klasesbiedrs, kurš negribējis pieļaut, ka kapos lauž krustus. Tur, pagrabā, arī radās dzejolis, kurš pārtapa populārajā dziesmā, ko zina visā Latvijā: „Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs, / Prieka brīdi, garām laistu, tās vairs neatsauks.”
1951. gada 14. februārī neizdevās noslēpties. Visi četri mājinieki tika apcietināti un notiesāti. Broņislavu nosūtīja uz Sajānu priekškalnēm, kur ļoti tuvu bija topošā Bratskas HES. Pēc 5 gadiem – 1956. gada augusta pirmajās dienās – dzejniece atgriezās Latvijā. Tuberkuloze jau bija atklātā formā.
Atmodas laikā, 1990. gada pašā sākumā, kad gaismā nāca daudz slēptu patiesību, daudziem īstu šoku radīja atklājums, ka dzejoļu grāmatu „Balta puķe ezerā” un „Rakstītāja” īstā autore ir nevis Eva Mārtuža, bet nevienam līdz tam nepazīstamā, tālajā Lubānas pusē dzīvojošā B. Martuževa.
Žurnāla „Karogs” 1990. gada 1. numurā pirmo reizi B. Martuževas dzeja tika publicēta ar viņas pašas vārdu. Līdz tam bijušās politieslodzītās dzeju Padomju Latvijas izdevniecības izdot atteicās, minot dažādus iemeslus, tāpēc viņa bija lūgusi palīdzību radiniecei, brālēna sievai – jaunajai dzejniecei Evai Mārtužai, lai viņa mēģina Broņislavas dzejoļus publicēt ar savu vārdu. Tas izdevās – sākumā bija publikācija žurnālā „Liesma”, tad iznāca divas grāmatas ar Evas vārdu, un Eva Mārtuža tika uzņemta arī Latvijas Rakstnieku savienībā.
Dzejniecei pašai vistuvākā no viņas grāmatām esot bijusi „Ceļu krusti” – tā ir pirmā grāmata, kas iznākusi ar viņas pašas vārdu. „Gaismas lāse” ir B. Martuževas reliģiskās dzejas izlase – dzejniece bija ļoti reliģiozs cilvēks, kam ticība Dievam deva spēkus visgrūtākajos brīžos. Savukārt dzejoļu krājums „Nopūtas” tika atzīts par 1999. gada labāko dzejoļu grāmatu Latvijā.
1994. gadā B. Martuževai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvzemes labā, bet sakarā ar māsas slimību uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju dzejniece nevarēja ierasties. Valsts prezidents Guntis Ulmanis toreiz atbrauca pie māsām uz mājām un pasniedza dzejniecei ordeni personīgi.
Vladimirs Nabokovs (dzimis 1899. gada 22. aprīlī Sanktpēterburgā, miris 1977. gada 2. jūlijā Montrē (Šveicē)) bija krievu ASV rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs un literatūrkritiķis. Dzimis senā, pazīstamā un bagātā aristokrātu ģimenē. Viņa vecvectēvs bija pazīstams ceļotājs, vectēvs bija justīcijas ministrs, bet tēvs – Pirmās valsts Domes loceklis. V. Nabokovs guva teicamu izglītību.
Sanktpēterburgā viņš publicēja pirmos divus dzejas krājumus (1914. un 1918. gadā), bet 20 gadu vecumā (1919. gadā) kopā ar ģimeni emigrēja no Krievijas. Viņš dzīvoja Kembridžā, Berlīnē, Parīzē, no 1940. gada – ASV (1945. gadā kļuva par ASV pilsoni), bet no 1960. gada – Šveicē. Bija radikāli kritiski noskaņots pret marksismu un freidismu.
Par bērnību V. Nabokovs atsaucās kā par laimīgāko posmu mūžā. Došanās projām no dzimtenes viņam bija smaga emocionāla trauma, kas deva spēcīgu radošu impulsu viņa tālākai daiļradei. Varbūt tieši šī apstākļa dēļ viņš kļuva par pārliecinātu kosmopolītu un izteicās, ka tautiskajai piederībai nav nekādas nozīmes.
Savos darbos V. Nabokovs līdz augstai meistarībai izkopa gan dzimto krievu, gan angļu valodu, ko zināja kopš bērnības un ko pieņēma kā savu pēc došanās emigrācijā uz ASV (Rietumu pasaulē viņš kļuva pazīstams ar angļu valodā rakstītajiem romāniem). Pasaules ievērību Nabokovam atnesa 1955. gadā publicētais romāns „Lolita”, kurā atklāta pedofilijas tēma. Paralēli „Lolitas” rakstīšanai Nabokovs tulkoja angliski A. Puškina „Jevgeņiju Oņeginu” un sarakstīja tam plašus komentārus. Tāpat viņš ir tulkojis „Stāstu par Igora pulku” un F. Tjutčeva dzeju.
V. Nabokova prozai raksturīgas gan tradicionālā reālisma, gan modernisma iezīmes, piemēram, parodija, rotaļāšanās ar valodu, reminiscenses un slēpti citāti. Savas poēmas, lugas, stāstus un romānus publicēja arī ar pseidonīmu V. Sirins.
Viljams Šekspīrs (dzimis Stretfordā pie Eivonas, kristīts 1564. gada 26. aprīlī, miris 1616. gada 23. aprīlī) bija angļu dzejnieks un dramaturgs, tradicionāli atzīts par visu laiku izcilāko angļu valodā rakstījušo autoru, kā arī par vienu no izcilākajiem autoriem pasaules literatūrā vispār.
Šekspīrs ir uzrakstījis 38 lugas, 154 sonetus un vēl citus dzejas darbus. Viņa lugām raksturīgi daudzveidīgi un dziļi izstrādāti raksturi, filozofiskums. Tās ir tulkotas daudzās jo daudzās pasaules valodās. Šekspīra kopotie raksti izdoti arī latviešu valodā.
Viņa tēvs Džons Šekspīrs bijis turīgs cimdu meistars un aldermanis, māte Mērija Ārdena – muižnieku meita. Šekspīra izglītība, iespējams, sākās jau no sešu vai septiņu gadu vecuma Stratfordas gramatikas skolā. Kā jau visi šī laika dižākie dramaturgi un dzejnieki, arī topošais rakstnieks lasīt un rakstīt mācījās no ābeces. Lielākā daļa no mācībām skolā tika pasniegta latīņu valodā, bet bija arī pāris mācību stundas, kas norisinājās angliski.
Šekspīram bija jāmācās latīņu darbu autori, piemēram, Seneka, Cicerons, Ovīdijs, Vergilijs, Horācijs, tie radīja interesi un ietekmi turpmākajos Šekspīra darbos. Rakstnieka ikdienas darbību pēc tam, kad viņš atstāja skolu, un pirms viņš atkal parādījās kā profesionāls aktieris, 16. gadsimta 80. gados nav iespējams izsekot. Vienīgais, ko var uzzināt, ir tas, ka viņš bija apprecējies ar bāreni Annu Hateveju un viņu laulībā piedzima trīs bērni. 1588. gadā V. Šekspīrs devās uz Londonu, kur strādāja Globe teātrī.
Izmantotie avoti: Līgotņu Jēkabs. Pasaules rakstnieki. - R.: Valters un Rapa, 1927. - 300 lpp. Valeinis V. Latgaliešu lirikas vēsture. - R.: Jumava, 1998. - 199 lpp. http://www.delfi.lv/izklaide/archive/miris-austriesu-rakstnieks-johaness-mario-zimmels.d?id=22817116 http://www.latvijaslaudis.lv/users/martuzeva_bronislava http://lv.wikipedia.org/wiki/Vladimirs_Nabokovs http://lv.wikipedia.org/wiki/Viljams_%C5%A0eksp%C4%ABrs
