12. februāri aprit 105 gadi, kopš dzimis mūsu novadnieks Stepons Seiļs – pedagogs, novadpētnieks, literāts, preses darbinieks un liels sava novada patriots.

Ieskats Stepona Seiļa biogrāfijā

     Dzimis Makašānu pagasta Kļovos zemnieka ģimenē, tēvs bija lasītnepratējs, bet māte prata lasīt tikai lūgšanu grāmatu. Skolas gaitas Stepons uzsāka Kļovu pamatskolā, tālāk tās aizveda uz Rēzeknes pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas izglītību S. Seiļs turpināja Rēzeknes skolotāju institūtā, kuru pabeidza 1929. gadā. Studiju gados jaunietis piedalījās gan dramatiskajā kolektīvā, gan darbojās literārajā žurnālā „Straume”.

     Šajā periodā sākās arī S. Seiļa politiskā un literārā darbība, viņš aktīvi līdzdarbojās latgaliešu laikrakstā „Jaunō Straume”. Kad 1934. gadā laikraksta darbība tika apturēta, Steponam nācās atgriezties Latgalē, kur viņš uzsāka skolotāja darbu Taudejāņu pamatskolā. S. Seiļs iesaistījās arī grāmatu izstāžu, teātra izrāžu un folkloras ansambļu organizēšanā. Ar viņu kopā darbojās tādi Latgalē pazīstami cilvēki kā M. Apeļs un A. Sprūdžs.

     1937. gadā iznāca S. Seiļa grāmata „Jaunī deigli”, kurā apkopoti dažādos periodiskajos izdevumos publicētie apcerējumi. Grāmata ir apliecinājums tam, ka autoram rūp Latgales garīgā un literārā dzīve. 1938. gadā iznāca šo rakstu otrā daļa. Paralēli publicistikai S. Seiļs pievērsās arī dzejas un stāstu sacerēšanai, kuri bieži vien tika parakstīti ar pseidonīmiem Jōņs Aizupīts un Kļovu cysa.

     Nozīmīgu artavu S. Seiļs ir devis, vācot Latgales novada folkloru. Kā atceras viņa meita Lūcija, tēvs visu dzīvi ir bijis kaislīgs grāmatu mīļotājs, izmantojis jebkuru iespēju iegādāties grāmatas latgaliešu valodā. Tās tika uzskatītas par lielu svētumu, un bērni bez tēva atļaujas nedrīkstēja grāmatas ņemt rokā. Viņu mājās allaž bijuši ciemiņi – mākslinieki, literāti, mākslas un literatūras zinātnieki.

     Runājot par S. Seiļa atstāto mantojumu, jāsaka, ka viņš bija savācis retas un senas grāmatas latgaliešu valodā, grāmatas un periodiskos izdevumus, kas latgaliski iznāca līdz 1961. gadam. Ievērības cienīgs ir viņa literatūrzinātnisko un kritisko apcerējumu krājums.

     Pēc S. Seiļa nāves 1979. gadā viņa uzkrātie materiāli un grāmatas nonāca Latvijas Valsts bibliotēkas reto grāmatu fondā, daļa – Latgales novadpētniecības muzejā un pie viņa bērniem.

     S. Seili nereti dēvē arī par Latgales Misiņu, jo ar savu darbu viņš ir nesis nozīmīgu ieguldījumu grāmatu pasaules radīšanā un veidošanā Latgalē. Dzīves laikā viņš ir sakrājis gandrīz vai visu, kas drukāts latgaliski, kas rakstīts par Latgali un tās ļaudīm. Mūsu novada un valsts vēsturē S. Seiļs ir ierakstīts ar Latgales, savas valodas un tautas mīlestību.

     Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā no 5. līdz 19. februārim ir apskatāma novadnieka jubilejai veltīta izstāde.