Oktobra ievērojamie jubilāri

    Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Oktobrī apaļa jubileja aprit Albertam Belam (75), Gunāram Cīrulim (90), Ādolfam Alunānam (165), Elīnai Zālītei (115) un Kārlim Zālem (125).

 

     Alberts Bels (dzimis 1938. gada 6. oktobrī Rīgas rajona Ropažu pagasta Jaunmežplepjos) ir latviešu rakstnieks, prozaiķis. Līdz 1971. gadam – Jānis Cīrulis. Beidzis Ropažu pamatskolu, mācījies Elektrotehnikas fakultātē Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam – Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam bija Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.

 

     Pirmā A. Bela publikācija – īsais stāsts „Nakts etīde” žurnālā „Padomju Latvijas Sieviete” 1963. gadā. Vēlāk uzrakstīti vairāk nekā 100 īsie stāsti, no kuriem daļa publicēta krājumos „Spēles ar nažiem”, „Es pats līdzenumā” un „Sainis”. Pirmais A. Bela romāns „Izmeklētājs” publicēts 1967. gadā, pēc kura rakstnieks uzreiz guva atzinību. Romāna nosaukums lasītāju var maldināt – tajā nav kriminālintrigas, bet gan galvenā varoņa dialogs ar savu sirdsbalsi.

 

     Romāns „Bezmiegs” struktūras ziņā ir pats sarežģītākais un ekstravagantākais rakstnieka darbs. Psiholoģiskajā romānā „Būris” ar detektīvromāna elementiem autors lasītājiem uzdod daudz jautājumu. 1993. gadā režisors Ansis Epners šo romānu ekranizējis un ir uzņemta mākslas filma ar tādu pašu nosaukumu. Filozofiski ievirzītā romāna „Saucēja balss” pamatā ir reāli 1905. gada revolūcijas notikumi. Savukārt romāns „Cilvēki laivās” ir viens no A. Bela daiļrades spožākajiem darbiem. Pēc rakstnieka romāniem uzņemtas arī filmas „Uzbrukums slepenpolicijai” un „Šāviens mežā”.

 

     Gunārs Cīrulis (īstajā vārdā Gabriels Civjans) (dzimis 1923. gada 8. oktobrī Rīgā, miris 2002. gada 25. oktobrī) bija ebreju izcelsmes Latvijas rakstnieks. Dzimis ārstu ģimenē. Tēvs Haims Civjans bija no dzimtas, kas daudzās paaudzēs dzīvojušas Latvijā, bet māte Berta Civjan bija no Polockas.

 

     Gabriels mācījies Rīgas 17. vidusskolā, ko pabeidza tieši pirms Otrā pasaules kara sākuma. 1941. gada 30. novembrī uz nošaušanu aizveda viņa tēvu, māti un māsu, bet Gabriels kā darbaspējīgs vīrietis nokļuva t. s. mazajā geto. Katru dienu viņus veda uz darbu, un vienā tādā reizē vispārējā juceklī un tumsā Gabriels un viņa draugs aizbēga. Pēc tam ilgu laiku viņi esot klīduši pa Rīgas ielām, cenšoties nepievērst sev uzmanību. Šai laikā viņš caur draugiem nokārtojis pagaidu dokumentu uz Gunāra Cīruļa vārda, apzināti saglabājot iniciāļus G. C.

 

     Devies prom no Rīgas, Gunārs Cīrulis aizturēts Daugavpilī 1942. gadā, no kurienes devies uz Ščecinas darba nometni, tālāk dodoties uz Šveici, kur ASV konsulam iesniedza ziņojumu par Rīgā notiekošo holokaustu. Kā uzsver prof. Dr. Andrievs Ezergailis, Gabriels Civjans bija „pirmais ziņnesis no Latvijas, kas 1942. gadā aiznesa pirmās, ja arī ne pilnīgās ziņas uz Šveici par ebreju iznīcināšanu vācu okupētajā Latvijā. Viņa ziņojums tūlīt arī nonāca pasaules medijos un ebreju biedrību rokās”.

 

     G. Cīrulis rakstījis detektīvromānus kopā ar Anatolu Imermani. Publicēti stāsti, romāni „„Magnolija” cīruļputenī”, „Un pēc tam – pensijā...”, „Bezalgas atvaļinājums”. G. Cīrulis ir rakstījis arī stāstus bērniem un kinoscenārijus, kā arī sarakstījis grāmatu „Atmiņu akordi”.

 

     Ādolfs Alunāns (dzimis 1848. gada 11. oktobrī Jelgavā, miris 1912. gada 5. jūlijā Jelgavā) bija latviešu aktieris, režisors un dramaturgs, tiek saukts par „latviešu teātra tēvu”.

 

     Dzimis muižas nomnieka ģimenē, apmeklējis vietējo ģimnāziju. No 1866. līdz 1870. gadam bija aktieris vācu teātros Tērbatā, Rēvelē, Narvā un Sanktpēterburgā. 1869. gadā Rīgas Latviešu biedrības pamatakmens iesvētīšanas svinībām iestudējis savu viencēlienu „Paša audzināts” (pirmais latviešu oriģināllugas iestudējums). 1870. gadā Alunāns tika uzaicināts par Rīgas Latviešu biedrības teātra vadītāju. Līdz pat 1885. gadam vadīja Rīgas Latviešu teātri, rakstīdams lugas un popularizēdams teātra mākslu.

 

     Pēc 1885. gada noorganizēja savu trupu, sniedza izrādes Rīgā un Jelgavā. 1894. gadā Jelgavā nodibināja un līdz 1904. gadam vadīja Alunāna teātri. Teātra vajadzībām sarakstījis daudz asprātīgu un jautru lugu.

 

     Rakstos Ā. Alunāns aizstāvēja tautas izglītību un gara gaismu, kritizēja kārkluvāciešus un atklāja latviešu sabiedrības dzīvi 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Grāmatā „Ievērojami latvieši” publicējis atmiņas par saviem laikabiedriem, sarakstījis „Atmiņas par latviešu teātra izcelšanos”.

 

     Elīna Zālīte (dzimusi 1898. gada 19. oktobrī Gaujienas Vosos, mirusi 1955. gada 7. aprīlī Rīgā) bija rakstniece, dramaturģe. Dzimusi amatnieka ģimenē. 1904. gadā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Api. Mācījusies Jaunlaicenes pagasta Apes pamatskolā, 1918. gadā kā eksterne beigusi Puškina ģimnāziju Tērbatā. Strādājusi par skolotāju Alūksnē un Apē. Kopš 1921. gada dzīvoja un strādāja Rīgā: bijusi Dailes teātra dramaturģe, padomju periodā darbojusies Kultūras tuvināšanās biedrībā ar PSRS tautām, bijusi Muzikālās komēdijas teātra dramaturģe.

 

     Pirmā publikācija – V. Ridalas dzejoļa „Upurakmens” tulkojums laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” 1921. gadā. Pirmais oriģināldzejolis „Baznīcā” arī laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”. Lielu popularitāti ieguva dzejoļu krājums „Sila ziedi”.

 

     E. Zālīte bija spilgta latviešu romantiskās dzejas pārstāve, viņas dzejā dominē romantiskais jaunības nemiers, mīlestības alkas. Lirisks pamattonis, prasme ielūkoties pārdzīvojumos, labsirdīgi pasmaidīt par vājībām, raita skatuviskā darbība, veikls, asprātīgs dialogs raksturīgs E. Zālītes 20. un 30. gados sarakstītajām lugām: „Bīstamais vecums”, „Maldu Mildas sapņojums”, „Pirktā laime” u. c.

 

     Populārākā un mākslinieciski nozīmīgākā ir komēdija „Rudens rozes”. E. Zālīte ir dramatizējusi A. Deglava darbus „Vecais pilskungs” un „Rīga”, R. Valdesa „Jūras vilki” u. c., publicējusi ceļojuma aprakstus „Saules zeme Ēģipte agrāk un tagad”, stāstu krājumu „Sūrais malks” un grēksūdzes tipa romānu „Agrā rūsa”. Lielu mākslinieciski kvalitatīvu darbu veikusi kā tulkotāja galvenokārt no igauņu valodas

 

     Kārlis Zāle (dzimis 1888. gada 28. oktobrī Mažeiķos, miris 1942. gada 19. februārī Rīgā) bija latviešu tēlnieks, kura nozīmīgākie darbi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapu memoriālais ansamblis (abi gan ir kopdarbi ar citiem māksliniekiem).

 

     Profesionālo izglītību K. Zāle ieguva Kazaņas mākslas skolā, vēlāk devās uz Maskavu, kur strādāja Stepana Erzjas darbnīcā. 1915. gadā viņš devās uz Petrogradu, kur iestājās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet 1917. gadā – Pēterburgas Mākslas akadēmijā (kā brīvklausītājs). 1921. gadā K. Zāle devās uz Berlīni, bet 1923. gadā atgriezās Rīgā un sāka veidot Brāļu kapu memoriālo ansambli, kuru darināšanai izvēlējās Allažu šūnakmeni.

 

     Ansambļa autori ir pats K. Zāle, kā arī arhitekti Andrejs Zeidaks, Pēteris Feders un Aleksandrs Birzenieks. 1927. gadā gatava bija pirmā skulptūra – „Ievainotais jātnieks”, nākamajā gadā tēlnieks uzsāka darbu pie otra „Ievainotā jātnieka”, kā arī galvenās – Mātes Latvijas skulptūras. Ansamblis tika atklāts 1936. gadā.

 

     Brīvības pieminekļa celtniecība tika uzsākta 1931. gadā. K. Zāle to izvēlējās veidot kopā ar arhitektu Ernestu Štālbergu. Pieminekli veido 13 skulpturālas grupas un ciļņi, smailes augstums ir 41 metrs. Skulptūras tika veidotas no dažādiem materiāliem, tostarp Itālijas travertīna un Somijas granīta. Brīvības piemineklis lielā mērā tika uzcelts par tautas saziedotiem līdzekļiem. Tā atklāšana notika 1935. gada 18. novembrī.

 

     No 1936. līdz 1940. gadam, kā arī no 1941. līdz 1942. gadam K. Zāle vadīja Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcu. Viņš bija Latvijas Universitātes studentu biedrības Konkordija Valdemārija biedrs. K. Zāle ir darinājis arī Andreja Pumpura kapa pieminekli un Raiņa krūšutēlu Nacionālajam teātrim.

 

Izmantotie avoti:

  • Hausmanis V. Ādolfs Alunāns. – R., 1988. – 222 lpp.
  • Latviešu literatūras konspekti. – R: Zvaigzne ABC, 1998. – 240 lpp.
  • Literatūras rokasgrāmata skolēniem. – R.: Zvaigzne ABC, 1995. – 317 lpp.
  • http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=Alun%c4%81ns%20%c4%80dolfs/32670
  • www.literature.lv
  • http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Alun%C4%81ns
  • http://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Z%C4%81le