Līdz 30. martam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā aplūkojama ievērojamā nīderlandiešu mākslinieka Vinsenta van Goga 160. dzimšanas dienai veltīta izstāde. Dzīves laikā nievātā, bet pēc nāves gandrīz dievinātā mākslinieka darbība ir spēcīgi ietekmējusi visu 20. gadsimta mākslu.

Ieskats Vinsenta van Goga biogrāfijā

     Vinsents van Gogs 1853. gada 30. martā piedzima Holandē nabadzīga mācītāja ģimenē kā pirmais bērns. Jau no desmit gadu vecuma viņam patika skicēt un zīmēt visu apkārtredzamo. Īpaša emocionāla saite Vinsentam izveidojās ar jaunāko brāli Teo, kuram viņš atklāja savus sapņus un ilgas.

     Nopietnāk ar mākslu Vinsents van Gogs sāka aizrauties 16 gadu vecumā. Dzīvodams Hāgā pie sava tēvoča gleznu un gravīru tirgotavā, jauneklis aizrautīgi apmeklēja muzejus, firmas uzdevumā devās komandējumos uz Londonas, Briseles un Parīzes filiālēm, kur guva jaunas zināšanas mākslas jomā un izkopa savu gaumi.

     Drīz vien Vinsentu pārcēla darbā uz Londonu, kur pavērās plašas karjeras iespējas, taču te viņš piedzīvoja nelaimīgu mīlestību. Pazemots un zaudējis darbu, viņš atgriezās vecāku mājās. Drīz ģimene sāka ievērot, ka Vinsentam sāk uzmākties melanholijas periodi, uznāk niknuma lēkmes.

    Vinsents van Gogs mēģina mācīties teoloģiju Amsterdamas universitātē, taču šis mēģinājums ir neveiksmīgs, un Vinsents pāriet uz misionāru apmācības kursiem. Arī tos nepabeidzis, viņš dodas uz visnabadzīgāko Beļģijas nostūri – Borināžu, kur lielā trūkumā un necilvēcīgos apstākļos dzīvo ogļrači.

     Van Gogs ir noskaņots šiem cilvēkiem palīdzēt – atdod savu apģērbu, daļu savas naudas, apkopj slimos, pavada aizgājējus, taču visiem palīdzēt nav viņa spēkos. Pakāpeniski viņš nonāk līdz secinājumam, ka visiedarbīgākā ir māksla, kura spēj dot atvieglojumu.

     Borināžā pavadītie gadi Vinsentu bija noveduši līdz nabadzībai un spēku izsīkumam. Atbraukušie pārraugi no misionāru skolas viņa darbību uzskatīja par nepareizu un pašu atzina par prātu zaudējušu.

     Pēc darba zaudēšanas van Gogs ierodas Briselē un sāk nopietni apgūt zīmēšanu. Tas ir laiks, kad vesela gleznotāju paaudze – Sislejs, Monē, Renuārs, Gogēns, Serā – atsakās no akadēmiskiem kanoniem un piedāvā jaunu attieksmi pret mākslu. Vinsents piedzīvo kārtējo vilšanos savos amata brāļos, arī personīgajā dzīvē ir vienas neveiksmes un pārdzīvojumi.

     Brālis Teo aicina Vinsentu uz Parīzi, un viņš piekrīt. Lai arī Vinsentam jau ir 33 gadi, viņš joprojām skaitās kā skolēns. Parīzē mākslinieks sāk tuvināties impresionistiem, iepazīstas ar Gogēnu. Tiek sarīkota pirmā gleznu izstāde, taču bez panākumiem.

     Lai sakārtotu savu pieredzi un atpūstos no Parīzes, Van Gogs dodas uz Francijas dienvidiem. Iespaidu ir milzum daudz. Četru mēnešu laikā rodas ap 300 darbu. Te tiek uzgleznots arī „Sarkanais vīnogulājs” –   vienīgais darbs, ko izdodas pārdot dzīves laikā.

     Taču mākslinieks ir joprojām nabags un neievērots. Saasinās niknuma lēkmes, dīvainības, nicinājums pret vispārpieņemtām uzvedības normām. Gan brālis Teo, gan pats Vinsents saprot, ka tās ir nopietnas veselības problēmas. Kādā no ārprāta lēkmēm viņš pats sev nogriež ausi. Seko ārstēšanās dažādās slimnīcās, visbeidzot viņš nonāk Sv. Pāvila patversmē Sanremī.

     Aizvien skaudrāk pats mākslinieks apzinās, ka neiederas normālā dzīvē, un redz, cik grūti ir brālim Teo, kurš viņu ir atbalstījis visu dzīvi. Savas dzīves pēdējos divos mēnešos van Gogs rada ap 70 gleznām. Taču drūmās domas kļūst aizvien uzmācīgākas, un 1890. gada 27. jūlijā, būdams tikai 36 gadus vecs, mākslinieks pats sevi nāvīgi ievaino ar revolveri.

     Vinsenta van Goga radošais mūžs ir bijis tikai 10 gadus ilgs, bet traģisks. Laikabiedri neredzēja viņa mākslā neko sevišķu, un tikai pēc daudziem gadiem viņš tika atzīts par izcilu reformatoru.

• Tweet