Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
2015. gada 16. martā Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonements lasītājiem piedāvā 42 jaunas grāmatas. Turpinājumā neliels ieskats daļā no jaunumiem.
F. Litaueres grāmata „Personības slēptās rezerves” ir ceļvedis uz labākām savstarpējām attiecībām. Tajā iekļauts tests temperamenta tipa noteikšanai, minētas katra temperamenta tipa pozitīvās un negatīvās rakstura īpašības, dažādi anekdotiski atgadījumi no dzīves un piemēri, kas raksturo dažādu temperamenta tipu pārstāvjus, kā arī vienkārši padomi, kā kultivēt savus plusus un retušēt mīnusus. Zināšanas par temperamenta tipiem palīdzēs uzlabot savstarpējās attiecības – spēju pozitīvi paskatīties uz atšķirīgo otrā, pieņemot citādo.
Vecāki, ja esat gatavi mainīt savus ieradumus un uzskatus, izlasiet I. Filjozas grāmatu „Bērns mani neklausa”. Daudzi vecāki ir izmisuši, jo netiek galā ar bērnu slikto uzvedību. Kā izkļūt no apburtā loka, nemitīgās cīņas par ģērbšanos vai istabas kārtošanu un strīdiem, kad jādodas uz bērnudārzu vai jāiet gulēt? Bērnu neadekvāto vai kaitinošo uzvedību daļa vecāku mēdz uztvert kā pretestības, negribēšanas vai nekaunības izpausmi. Citi savukārt jūtas vainīgi un meklē iespējamas psiholoģiskas traumas. Bet ja nu tomēr ir citi iemesli? Nesen veiktie neiropsiholoģijas un eksperimentālās psiholoģijas pētījumi atklāj neadekvātās uzvedības iemeslus pavisam citā gaismā. Grāmatā ir apskatītas ikdienišķas situācijas, kurām doti paskaidrojumi ar ilustrācijām, lai tās labāk izprastu, kā arī konkrēti rīcības ieteikumi atbilstoši bērna vecumam.
M. Vidneres grāmatā „Pārdzīvojuma pieredzes psiholoģija” savukārt analizēti pārdzīvojumi un to ietekme uz cilvēka psihi. Grāmatas ievada nodaļās ir raksturota pārdzīvojuma pieredzes būtība un tās ietekme uz cilvēku. Autore atklāj, ka katrā pārdzīvojumā slēpjas arī radošas kvalitātes, kuras cilvēks var daudzpusīgi izmantot. Tālākajā izklāsta gaitā autore parāda, kā pārdzīvojums pilnveido cilvēku un kā bagātina viņa garīgo inteliģenci. Grāmata pamatā noderēs psiholoģijas speciālistiem un studentiem, bet to var izmantot visi, kas vēlas iepazīt sevi un izprast savus pārdzīvojumus. Autore piedāvā arī plašu vārdnīcu tiem, kuriem atsevišķi psiholoģijas termini vēl nav pazīstami. Galvenais lasītāju ieguvums būs tas, ka grāmatā teorija ir sasaistīta ar praktiskām atziņām un katrs tās lasītājs var atrast ceļu, kā veidot tieši sev piemērotu skatījumu uz vienu vai otru pārdzīvojumu.
S. Reinsones dokumentālās prozas grāmatā „Meža meitas” 12 sievietes stāsta par dzīvi mājās, mežā un cietumā. Par meža meitām autore sauc latviešu sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara kopā ar tēviem, brāļiem un draugiem slēpās mežos, vienas iedzīvotāju daļas skatījumā iemantojot nosaukumu „nacionālās partizānes”, bet no citādi domājošo puses reizēm tiekot nodēvētas arī par „bandītēm”. Otrā pasaules kara beigas Latvijā mieru neatnesa – gluži pretēji, te sākās jauns karš, kas dramatiski pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem un viņu ikdienā ienesa teroru un bailes. Meži un purvi kļuva par militāras pretošanās vietu un reizē pajumti tūkstošiem cilvēku. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pretstāves apzīmējumu. Sieviešu piedzīvotais mežos un purvos nacionālo partizānu kara laikā līdz šim ir bijusi neizzināta Latvijas vēstures lappuse.
Jaunumos šoreiz arī bagātīgi ilustrētais skolas jubilejas izdevums – I. Vilčukas brošūra „Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola”, kura ļauj ieskatīties skolas vēsturē, atsevišķi izsekojot arī katrai studiju programmai.
Daiļliteratūras jaunumos viens no šobrīd populārākajiem latviešu oriģinālprozas darbiem – J. Joņeva romāns „Jelgava 94”, kurš stāsta par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas tā saucamajai alternatīvajai kultūrai. Grāmata ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi. Vai tas izdodas? Vai šos solījumus iespējams turēt? Autors ir teicis: „Jāraksta par to, kas ir tik būtisks, ka tas ir sāpīgs kaut kādā mērā.” Grāmatu viņš rakstījis, lai saprastu 90. gadu alternatīvo dzīvesveidu, mūziku un brīvību.
K. Ieviņa grāmata „Vīrs un laime. Indīgais apinis” stāsta par cilvēku attiecībām, to sarežģījumiem, dabas un mīlestības skaistumu. Rakstnieku īpaši interesē sieviešu un vīriešu raksturi, to saderība vai neatbilstība, dziļākā būtība, tādas nianses kā pašaizliedzība, koķetērija, savtība, aprēķins, tīri vai netīri nolūki. Tāpēc šie romāni šķiet ļoti mūsdienīgi, jo tēmas ir nezūdošas.
I. Puriņas romāns „Sirds valoda” veltīts tiem, kurus mēs pieradinām, – suņiem. Kad pasaulē nāk divi brālīši – kucēni, vienu saimnieks uzreiz aiznes prom, pamet uz ielas, jo viņam tas šķiet nekam nederīgs vārgulis. Tomēr kucēnam paveicas – viņu atrod ielas zēns Džo, nosauc par Tobiasu, un abi kļūst par uzticamiem draugiem. Ideāla dzīve, pat neraugoties uz to, ka abiem palaikam trūkst pārtikas un dzīvei ir tikai pielāgots, pamests pagrabs.
Taču dzīve mainās, un tieši brīdī, kad, šķiet, varētu klāties pavisam labi, Tobiasam nākas no Džo šķirties. Vai suns atradīs vēl kādu, kam uzticēties? Vai viņš maz izdzīvos šajā skarbajā pasaulē? Tā kā I. Puriņa starp saviem mīļākajiem autoriem min Dž. Londonu, grūti nesaskatīt zināmas paralēles ar skarbo, bet sirsnīgo dienvidjūru romānu „Maikls, Džerija brālis”. Jo vairāk tādēļ, ka arī Tobiass romāna gaitā nokļūst uz kuģa. Bet, kā tas notiek un ar ko romāns beidzas, tas gan jālasa pašiem.
Kāda fermera sievas A. Voskampas (nu jau viņa ir ierindojusies 50 pasaules ietekmīgāko sieviešu topā) grāmata „Tūkstoš dāvanu” aicina lasītāju atteikties no neauglīgas lepnības, bailēm un vēlmēm un tā vietā ļaut dzīves trauku piepildīt Dievam. Autore sāk ar daudziem cilvēkiem aktuālu jautājumu, kāpēc Dievs pieļauj sāpes, ciešanas, nelaimes, vai viņam ir vienalga, ja viņš „skaitās” labs un mīlošs? Un tad, daudz pārdomājot un piefiksējot ikkatru Dieva dāvanu un mazo laimi, Anna aizsāk rakstīt pateicību dienasgrāmatu. Viņa atklāj ko pārsteidzošu – pamanot sīkākās ikdienišķās svētības, var ieraudzīt īsto dzīvi – dzīvi, ko turēt rokās kā maizes klaipu, dzīvi par ko pateikties un, pa gabalam laužot, dalīt ar citiem. Tikai tad iespējams sajust un līdz kaulu smadzenēm aptvert neiespējamo: cik bezgalīgi cilvēku mīl Dievs.
L. S. Pārkas stāsts „Ilgais ceļš līdz ūdenim” ir savīts no diviem pavedieniem (viens sākas 2008. gadā, otrs 1985. gadā) un ietver vienotu cerīgu vēsti: pat kara nomocītā valstī apņēmīgi iedzīvotāji var īstenot sapni, ko sen cerējuši piepildīt. Grāmatas darbība norisinās Sudānā un vēsta par diviem jauniem cilvēkiem, par diviem dzīvesstāstiem. Nija iet uz dīķi pēc ūdens savai ģimenei. Ceļā līdz dīķim un atpakaļ viņai katru dienu paiet astoņas stundas. Salva aizbēg no kara plosītā dzimtā ciema. Viņš kļūst par „pazudušo zēnu”, bēgli, kam lemts kājām pārstaigāt riku, meklējot savu ģimeni un drošību… Notikumi Sudānā ir traģiski, tomēr grāmatas vēstījums ir gaišs un labo apliecinošs. Grāmata ir balstīta uz patiesiem notikumiem un apliecina to, ka arī labais nedzīvo vien debesīs.
Pilnu jauno grāmatu sarakstu skatieties šeit.
Nākamā jauno grāmatu diena abonementā – 1. aprīlī.
Līdzīgi raksti
