Latgaliešu rakstu jeb literārā valoda ir vēsturisks latviešu valodas paveids. Rakstu valodas pamatā ir latgaļu cilts valoda, un tās aizsākumi meklējami vēl tālajā 17. gadsimtā. Latgaliešu valoda kā atsevišķs paveids izveidojies novada kultūrvēsturiskās nošķirtības ietekmē, laiku lokos to būtiski iespaidojusi katoļu garīdzniecības darbība, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi. Gadu gaitā pētnieki, valodnieki un zinātnieki sekmējuši tās pētīšanu, kopšanu, arī transformāciju, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Arī šodien latgaliešu literārās valodas jautājums ir aktuāls un neviennozīmīgs, kā arī ir būtisks latgaliešu identitātes elements.

Latgaliešu rakstu valodas pamatā esošās izloksnes ir latgaļu cilts valodas turpinājums. To attīstību noteikusi novada kultūrvēsturiskā nošķirtība no pārējo latviešu teritorijām. Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts. Tā kā pirmo tekstu autori bija katoļu garīdznieki un Latgalē valdošie poļu muižnieki, 18.–20. gadsimtā tekstos tika lietotas poļu burtkopas cz, sz, rz, grafēmas ć, ń, ś, ź, ł, ż utt. 20. gadsimta 30. gados poļu valodā balstīto ortogrāfiju nomainīja latviešu valodai pietuvināta rakstība. Kopš 20. gadsimta sākuma latgaliešu alfabēta pamatā ir mūsdienu latviešu alfabēts, tas sastāv no 35 burtiem. Valodai raksturīga cieto un mīksto līdzskaņu opozīcija, bagātīgas skaņu mijas, intonācijas atšķirības. Uzsvars parasti ir pirmajā zilbē. Literārās valodas pamats vērojams Dienvidlatgales izloksnēs, taču laika gaitā tā tuvinājusies citām Latgales izlokšņu grupām. Leksikā vērojama slāvu valodu ietekme. Rakstība attīstījusies, sākot ar 18. gadsimta grāmatām.

Latgaliešu literatūras vēstures sākums tiek datēts ar 1730. gadu, kad Viļņā tika izdota pirmā grāmata latgaliešu literārajā valodā „Katoliszka Dzismiu gromota..“. To izdeva lietuviešu tautības garīgās literatūras autors, tulkotājs, katoļu garīdznieks, latgaliešu literārās valodas aizsācējs Jōņs Lukaševičs (1699–1779). Grāmata rakstīta latīņu šriftā un latgaliešu valodā. Latgales katoļiem tā kalpoja kā lūgšanu, dziesmu un valodas mācību grāmata. Pirmā līdz mūsdienām saglabājusies grāmata bija “Evangelia toto anno..” jeb “Evaņģēliji visam gadam”, kas tika izdota 1753. gadā Viļņā. Tā ir neliela grāmatiņa, kas iespiesta antīkvā pēc poļu tā laika rakstības parauga un saturēja evaņģēliju tulkojumus un lūgšanas. Jōņu Lukaševiču ilgu laiku uzskatīja arī par šīs grāmatas autoru un izdevēju, taču mūsdienās pastāv versija, ka evaņģēliju tulkojuši laicīgie garīdznieki un tas varētu būt vairāku autoru darbs. Šī grāmata tiek uzskatīta par latgaliešu rakstu valodas pamatu. Grāmata ir pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas, poļu rakstībā atveidot augšzemnieku izloksni. Izdevums ir būtiska latviešu tautas garīgā un kultūras mantojuma daļa, ievērojams kultūrvēstures un valodas piemineklis, kurā atspoguļotas senas, mūsdienās jau nereti zudušas valodas
parādības.

Pirmā latgaliešu grāmata “Evaņģēliji visam gadam..”. Viļņa, 1753. gads.
Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka

19. un 20. gadsimtā Latgales grāmatniecības attīstību iespaidoja dažādas norises: drukas aizliegums, latgaliešu sabiedriski publisko tiesību ierobežojumi, kā arī dažādi ekonomiskie, politiskie un sociālie apstākļi. Līdz 20. gadsimtam Latgalē tika izdota reliģiska satura literatūra un kalendāri, grāmatu autori bija mācītāji. Drukas aizliegums, kurš ilga līdz 1904. gadam, būtiski aizkavēja gan grāmatniecības attīstību, gan Latgales novada garīgo dzīvi kopumā. 20. gadsimta sākumā Latgalē grāmatu iztrūkums bija sevišķi jūtams. Neskatoties uz to, ka par pirmo grāmatspiestuvi Latgalē uzskatāma M. B. Gollandska vēl 1896. gadā Rēzeknē atvērtā spiestuve, izdevniecības darbs Latgalei tomēr bija svešs – 20. gadsimta sākumā Latgale savus izdevumus varēja iespiest tikai poļu, lietuviešu vai krievu tipogrāfijās, kuras latgaliešu darbus iespieda tikai pēc tam, kad tika izpildīti visi citi pasūtījumi. Šāda situācija izraisīja diezgan lielu neapmierinātību Latgales iedzīvotāju vidū, jo pieprasījums pēc preses izdevumiem un grāmatām dzimtajā valodā auga. Pirmā Latgales latviešu inteliģences paaudze veidojas Pēterburgā, kur aizsākās Latgales kultūras pacēlums – Latgales nacionālā atmoda. Latgales latvieši strādāja pie nacionālās pašapziņas veidošanas, grāmatu un avīžu izdošanas latgaliski, valodas un kultūras izkopšanas utt. 1903. gadā Francis Trasuns Sanktpēterburgā nodibināja Pēterburgas Latviešu Muzikālo biedrību, kura kļuva par latgaliešu atmodas sabiedriski organizatorisko centru. Iznāca pirmā latgaliešu avīze "Gaisma" (1905– 1906), kuru vadīja literāts, politiķis, kultūras darbinieks Francis Kemps. Ar laiku biedrība sāka rīkot diskusijas par Latgales un visas Latvijas vēsturi un nākotni. Sākotnējā kulturālā atmoda ieguva politisku raksturu. 1917. gadā tika rīkots Pirmais Latgales latviešu kongress, kurš uzskatāms par būtisku lūzuma posmu ceļā uz neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanos. Sanāksmē tika pieņemti vairāki svarīgi lēmumi, uzmanību pievēršot arī latgaliešu valodas jautājumam un tās saglabāšanai baznīcās, skolās u.c.

 Turpmākā latgaliešu valodas attīstība vērojama jaunās Latvijas valsts kontekstā. “Jaunajā Latvijas valstī apvienojās „trīs zvaigznes” – Vidzeme, Kurzeme un Latgale. Līdz ar to ne tikai Vidzemē un Kurzemē, bet arī Latgalē lietotā latviešu valoda ieguva jaunas funkcijas. Līdztekus latviešu rakstu valodai arī „latgaliešu izloksnei” 1921. gadā tika dotas tiesības oficiālai izmantošanai darbvedībā Latgales teritorijā. To sāka lietot arī par mācību valodu pamatskolā. Bija steidzīgi vajadzīgas mācībgrāmatas. F. Trasuns izdeva savu „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921). Nozīmīgas mācību grāmatas sarakstīja arī citi autori. Valodniekiem un sabiedrībai tomēr bija jārisina latgaliešu valodas normēšanas jautājumi. Notika vairākas dažādu līmeņu ortogrāfijas apspriedes  (1921, 1923, 1927–1929), un 1929.  gadā oficiāli apstiprināja „Noteikumus par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju”. Balstoties uz tiem, komisijas priekšsēdis Pēteris Strods izstrādāja savu „Pareizraksteibas vōrdneicu” (1933), kas kļuva par latgaliešu rakstu valodas normas avotu uz ilgiem gadiem. Šādā ortogrāfijā izdeva grāmatas un periodiku visu neatkarīgās Latvijas laiku”, vēsta filologs, profesors Pēteris Vanags rakstā “Latviešu valodniecība simts gados” (Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi : populārzinātnisku rakstu krājums. Rīga, 2019).

P. Stroda „Pareizraksteibas vōrdneica”. Foto no RCB arhīva

Latgaliešu valodas izkopšana rakstniecībā turpinājās gan pirmskara, gan kara, gan pēckara laikā. 1940. gados darbojās Vladislava Loča izdevniecība. Paradoksāli, kara laiks latgaliešu literatūras attīstībai bija ļoti ražīgs. Miķelis Bukšs to nosaucis par “pavasara plyudim”, tā kā 1942. gada ziemā un 1943. gada pavasarī daudzi latgaliešu rakstnieki cēla gaismā ilgi glabātos manuskriptus, citi savukārt steidza pabeigt iesāktos darbus. Kā rakstīja M. Bukšs: “Grōmotu plyudim vajadzēja tikai pavērt ceļu. Un tū darēja energiskais izdevejs Vladislavs Lōcis”. Arī pēckara laikā latgaliešu drukātais vārds nepazuda. Darbojās trimdas latviešu organizācija “Latgaļu izdevniecība” un tās aktīvie darbinieki Vladislavs Locis, Leonards Latkovskis, Miķelis Bukšs, Alberts Spoģis u. c. Izdevniecības darbības laikā tika izdotas aptuveni 150 grāmatas, gadagrāmatas “Tāvu zemes kalendārs”, izdota avīze „Latgola” (1955), kas ir visilgāk izdotais latgaliešu laikraksts, atsākta laikraksta „Latgolas Bolss” (1946–1984) izdošana, izdots žurnāls „Dzeive” (1948–1988) un zinātnisko rakstu krājums „Acta Latgalica” (1965–1981).

“Tāvu zemes kalendars 1943. gadam”. Foto no RCB arhīva

90. gados latgaliešu rakstītā vārda sardzē stājās Jānis Elksnis, kurš dibinājis un joprojām vada Latgales Kultūras centra izdevniecību. 2003. gadā sāka darboties Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija, izdoti “Latgaliešu pareizrakstības noteikumi” (2008). Arī šodien latgaliešu valodas jautājums paliek aktuāls Latgales un Latvijas kultūrtelpā. Tiek izdotas grāmatas – gan jaunu autoru darbi, gan kultūrvēsturiskā, literārā gadagrāmata “Tāvu zemes kalendars” un literatūras almanahs “Olūts”. Mācību iestādes piedāvā iespēju apgūt latgaliešu valodu. Latgaliešu valodu sastopam kino, teātrī, mūzikā, arī dažādās interneta platformās, izdotas pat spēles latgaliešu valodā. Darbojas biedrības un kustības, kuras aktualizē dažādus latgaliešu identitātes, tostarp valodas jautājumus, piemēram, Latgaliešu kultūras biedrība, latgaliešu kultūras kustība "Volūda" u.c. Latgaliešu valoda ir vērtība, kura aizstāvēta gan Pirmajā Latgales latviešu kongresā, saglabājot pašnoteikšanās tiesības valodas jautājumos, gan mūsdienās, kultivējot latgalisko runā, rakstos un darbos.

Piedaloties Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēto pasākumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” un šogad svinot latviešu grāmatas piecsimtgadi, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā vēl februārī skatāma izstāde “Latgaliešu rakstītā vārda ceļš”, kura ļaus iepazīties ar bibliotēkas materiāliem par latgaliešu valodas attīstību, informāciju par pirmajiem tekstiem latgaliešu valodā un citiem novadpētniecības materiāliem saistībā šo tēmu. Laipni gaidīti!