Rēzekne izsenis tiek uzskatīta par septiņu pakalnu pilsētu, taču, soļojot no pakalna uz pakalnu un raugoties uz līkločiem vijošos Rēzeknes upīti, vērīgāks pilsētnieks noteikti būs pamanījis, ka 10 kilometru garumā upe ir sadalījusi Rēzekni divās daļās, savienojot abus krastus ar daudziem tiltiem. Senās fotogrāfijās redzamas laipas un koka tilti pār Rēzeknes upi, ko tā nereti  izskaloja kopā ar Rāznas ezera plūstošajiem ūdeņiem un ledus gabaliem. 

     Vairāku gadsimtu garumā cilvēki ir iemācījušies sadzīvot ar upes untumiem un pārvietoties no viena krasta uz otru. Mēģināsim noskaidrot, pār cik tiltiem pilsētnieki ik dienas pārvietojas kājām, ar velosipēdu un automašīnām.

     Upes tecējuma virzienā pilsētas ziemeļaustrumos tieši pa pilsētas robežu Rēzeknes upi šķērso autotransporta tilts pie bijušā Rēzeknes aušanas ceha, savienojot Zilupes ielu un Jupatovkas ielu.

Tālāk, upei metot lielu loku, pie bijušajām Jupatovkas dzirnavām rēzeknieši pāri upei tiek, šķērsojot metāla konstrukciju gājēju tiltiņu. Aiz aizaugušajiem upes krastiem nezinātājam tas ir gandrīz nemanāms.

     Nākamais tilts ir 2010. gadā atklātais Stacijas tilts – pirmais tilts Latvijā ar LED apgaismojumu un moderniem luksoforiem. Pēc Stacijas ielas pagarinājuma izbūves autotransporta tilts, kurš savieno pilsētas centru ar Zilupes ielu, kļuvis par nozīmīgu mezglu pilsētas transporta sistēmā. Rēzeknieši šo tiltu tā krāsojuma dēļ dēvē arī par “oranžo tiltu”.

     Pavisam netālu no Stacijas tilta ir pamanāms metāla konstrukcijas gājēju tilts, kuru joprojām diendienā kājām vai ar velosipēdiem šķērso pilsētnieki. Šis tilts tika uzbūvēts 1995. gadā, lai  no Jupatovkas varētu nokļūt Vipingā.

     N. Rancāna ielā gājēju tilts pār upi iedzīvotājiem ļauj nokļūt no pilsētas centra uz Vipingu. Šo tiltu rēzeknieši dēvē par “slimnīcas tiltu”. Lai arī nogāze uz šo tiltu ir stāva, tā ir iecienīta pastaigu vieta.

     Leščinka – tā tiek dēvēta vieta, kur 1858. gadā Gustavs Leščinskis uzbūvēja ūdensdzirnavas. 1901. gadā tās tika aprīkotas ar tolaik ļoti modernu ūdens turbīnu. XX. gadsimta 20. gadu beigās virs dzirnavu aizsprosta tika izveidots koka tilts. Vairākas tilta fotogrāfijas atrodamas V. Nikonova sastādītajā albumā “Senā Rēzekne fotogrāfijās”.

     Dārzu ielas tilts izsenis savienojis pilsētas labo krastu ar kreiso un bijis nozīmīgs pilsētas vecās un jaunās daļas savienojuma mezgls. 20 gadsimta sākuma fotogrāfijās redzams koka tilts. 20.gs. 30.g.sākumā ledus to izjaucis, ticis būvēts jauns koka tilts. Kara laikā – sabombardēts, bet vēlreiz atjaunots. Savukārt 1960. gados atklātā Dārzu tilta būvniecība ritēja tik gausi, ka humoristiski izteicieni par Rēzeknes upi un Dārzu ielas tiltu izskanēja Padomju Savienības satīriskajā žurnālā “Krokodīls” un no komiska dueta “Tarapuņka un Štepseļs”.

     Virzoties gar upes labo krastu,  pa gājēju ielu pie veikala “Rimi” un šķērsojot gājēju tiltu, var ātri nokļūt autoostā. Gājēju tilts tika uzcelts 2011. gadā, lai organizētu gājēju plūsmu pa Atbrīvošanas aleju demontētā tilta vietā, jo pagaidu tilts augsto izmaksu dēļ projektā nebija paredzēts.

     Pārdesmit metrus tālāk skatam paveras tilts pār upi Atbrīvošanas alejā, kura rekonstrukcija sākās 2011. gadā un 2013. gadā tika pilnībā pabeigta, kad tilta margu tukšās vietas aizpildīja bareljefi ar gadskaitļiem un Rēzeknes pilsētas vēsturiskajiem nosaukumiem. Ielūkojoties senās fotogrāfijās, 20. gadsimta sākumā šajā vietā redzams koka tilts ar nosaukumiem zem fotogrāfijām “Šosejas tilts”(1906), “Lielais tilts” (1916). 1927. gadā tika atklāts jauns betona tilts ar lokveida konstrukciju un, kā atminas vecākie rēzeknieši, pārgalvīgi motociklisti braukuši pa tilta lokiem. Skaistais loku tilts 1941. gadā tika uzspridzināts. Pēckara gados tilts tika atjaunots.

     Skvērā pie baptistu dievnama, kur Rēzeknes upe met strauju loku, pa gājēju tiltu var nokļūt līdz koncertzālei, kā arī saīsināt ceļu uz Brīvības vai Viļānu ielu un nokļūt tālāk līdz pat Kovšu ezeram. Interneta vietnē “Wikipedia” atrodams nosaukums ““Gora” tilts”.

     Tālāk esošais auto transporta tilts izbūvēts, lai atvieglotu transporta piekļuvi  koncertzālei un savienotu pilsētu taisnā virzienā no Pils ielas uz Viļānu ielu un tālāk uz staciju Rēzekne I, kā arī lai atvieglotu satiksmi Atbrīvošanas alejas – Brīvības ielas virzienā.

     No Festivāla parka, lūkojoties pāri pļavām un aizaugušiem upes krastiem rietumu virzienā, iztālēm pamanāma pilsētas siltumtrase. Vēl nesen bija tiltiņš, kuru diendienā šķērsoja daudzi rēzeknieši. Tā kā virs tā esošo siltumtrasi nepārtraukti bojāja, tiltiņš tika izņemts. Aptuveni šajā vietā 1938. gadā tika izbūvēts jauns pagaidu tilts pār Rēzeknes upi Baznīcas ielas galā. Kā tolaik rakstīja presē, tilts tika būvēts vietējā garnizona karavīru pārvadāšanai no vienas pilsētas daļas uz otru. 50 metru garā tilta celšanā materiāli palīdzēja pilsētas valde, bet ar darba spēku – Rēzeknes kājnieku pulks, tāpēc atklājot tilts tika nosaukts par “Sadraudzības un vienotu siržu tiltu”.

     Rēzeknes teritorijā plūstošās upes tiltu daudzumu noslēdz 1899. gadā inženiera S. Kerbedza projektētais dzelzceļa tilts no metāla konstrukcijām. 1944. gadā tilts tika saspridzināts, atjaunots – 1947. gadā. Tiltam ir arkveida laiduma konstrukcija ar režģotām metāla kopnēm un augšējo brauktuvi. Tilta kopgarums 64,5 metri. Dzelzceļa tilts ir viens no Rēzeknes tiltiem pār upi, kas līdz mūsdienām saglabājis savu sākotnējo veidolu.

     Rēzeknes Centrālās bibliotēkas novadpētniecības krājumā atrodams plašs materiālu klāsts par Rēzeknes un citiem tās apkārtnes tiltiem. Laipni gaidīti bibliotēkā!