Annai Saksei 105
Foto:www.rezeknesbiblioteka.lv 

     „Pasakas par ziediem” ir lasījis teju katrs no mums, bet vai pietiekami daudz zinām par to autori Annu Saksi un šo pasaku iedvesmas avotu? 16. janvārī rakstniecei apritēja 105. dzimšanas diena, un Rēzeknes 2. bibliotēkā līdz mēneša beigām būs aplūkojama rakstnieces daiļradei veltīta izstāde. 


 

 

Ieskats Annas Sakses dzīvē un daiļradē

 

 

     Lai saskatītu skaisto sev apkārt, vajag vērīgas acis. Tad cilvēks spēj ieraudzīt brīnumus, ko dāvā mežs, sētsvidus, pagalma stūris, koku aizēnots dārzs un visa plašā pasaule, kas ir brīnumu pilna. Tādas redzīgas acis un jūtīga sirds ir bijusi rakstniecei Annai Saksei. Brīnumainā veidā viņa šos brīnumus prot ietērpt vārdos, lai par tiem pastāstītu saviem lasītājiem. Annas Sakses atstātais literārais mantojums ir ļoti plašs.

 

 

 

     Anna Sakse piedzima nabaga rentnieka ģimenē Vidzemē Lejasciema pagasta Lauzās 1905. gada 16. janvārī. Viņas māte, pabeidzot pagasta skolu, zināja vācu valodu, aizrautīgi nodarbojās ar dziedāšanu, viņai patika lasīt, ka arī viņa bija laba stāstītāja. Rakstnieces tēvs bija apbrīnojams cilvēks. Viņa saimnieciskais talants bija tik izcils, ka nelielais zemes gabals, ko viņš rentēja, pabaroja visu ģimeni. Viņam patika spēlēt šahu. Tieši tēvs ieaudzināja meitā neizdzēšamu interesi par dabu.

 

 

 

     Anna Sakse ir mācījusies Augulienes pagastskolā, Lejasciema ministrijas skolā, Lejasciema reālģimnāzijā, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē Pedagoģijas, kā arī Baltu filoloģijas nodaļā.

 

 

 

     Anna Sakse saprot, ka literārā daiļrade ir viņas aicinājums. Viņa publicē stāstus un noveles, kurās ir redzams smalks vērotājas talants un tieksme izprast cilvēka iekšējo pasauli.

 

 

 

     Pēckara laikā, atgriežoties no Krievijas, uz kurieni viņa bija evakuējusies, rakstniece turpina savu literāro darbu un publicē garus un īsus stāstus, kā arī romānus „Darba cilts”, „Pret kalnu”, „Dzirksteles naktī”. Viņa arī meistariski tulko N. Ostrovska, D. Zorina, V. Volkova, D. Biseta, Ļ. Tolstoja darbus, turpina rakstīt stāstus bērniem, kuros jaunie censoņi mācās, izaug, iepazīstas ar pasauli un sevi, raksta pasakas („Čitas burtnīca”, „Laimes kalējs”, "Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām", „Pasakas par ziediem”, „Zāles stiebrs”, „Puķu zirnītis” u. c.). Pasakas žanrs rakstniecei ir ļoti tuvs, viņa pati ir teikusi: „Pasakā, tāpat kā lielajā literatūrā, var atrast visu – gan tautas gudrību, gan romantiku, gan cilvēku raksturus.”

 

 

 

     Lasītājiem īpaši tuvas ir Annas Sakses pasakas par ziediem. Jāpiebilst, ka arī pati ziedu pasaku rakstīšanas vēsture izskatās gandrīz kā pasaka. Pēc ilgu mēnešu nogurdinoša darba trokšņainā redakcijā jaunā rakstniece vienā brīnumainā vasaras dienā iekāpj vilcienā, lai apciemotu vecākus. Vēlu vakarā neviens neatnāk viņu satikt. Rakstniece nolemj iet caur mežu pa nepazīstamu ceļu. Anna ir gājusi uz labu laimi pa silu, kurā kļuvis tumšāks un tumšāks, kamēr nenomaldījusies. Apjukusi viņa apstājusies – no meža noriņas plūdis salds un apreibinošs aromāts. Tas nācis no naktsvijolēm – maigiem bāliem ziediņiem uz trausliem stiebriem. Tēva mājā Anna nokļuvusi tikai nākamās dienas vakarā. Viņai bijusi sajūta, ka pasakainie meža gari viņu novirza no ceļa. Šis dīvainais ceļojums palicis rakstnieces atmiņā uz ilgu laiku, atkal un atkal domas atgriezušas pie klusās meža noriņas, kur tik brīnumaini smaržoja naktsvijoles. Tā parādījās pirmā pasaka „Nakts vijole”.

 

 

 

     Priecāties par ziediem rakstniece iemācījās jau agrā bērnībā. „Varbūt man bija jākļūst par dārznieci?” – daudz vēlāk pajokoja viņa. Ziedi viņai vienmēr patika. Pasakās vienā veselumā saplūst ziedu un cilvēku likteņi. Cilvēki pārvēršas ziedos, no ziediem skan cilvēku balsis. Smarža uzmet burvības plīvuru, un ar mums runā smalkums un skaistums, ne vienkārši skaistums, bet skaidrais, cildenais, kas ieguvis zieda valdzinošo daiļumu. Anna Sakse saka: „Nekas jau neiet bojā. Un ziedu pasakās gribējās pasacīt, ka aiz katra cilvēka paliek kas pāri – vai nu labais, vai smejamais.” Tāda ir Annas Sakses pasaku pasaule – patiesīga, laba un aizraujoša. Šīs pasakas ir iztulkotas daudzās valodās.

 

     Laiks ir nežēlīgs – tas lētus spīdekļus pārklāj ar aizmirstības putekļu kārtu, nākamajām paaudzēm spožas saglabājot vienīgi patiesas, nezūdošas vērtības. Arī Annas Sakses daiļrade šodien tiek vērtēta citādi nekā 50. vai 60.gados, bet, ja viņa būtu sarakstījusi tikai „Pasakas par ziediem”, arī tad tām būtu nezūdoša vieta latviešu literatūrā.

 

Noderīgas saites