„Rēzekne – 2011”
2011. goda 9. septembrī Rēzeknis nūvoda dūmis telpuos nūtyka tradicionalais rudiņa pasuokums – dzeivuļu almanaha „Rēzekne – 2011” prezentaceja. Itys almanaha viesturī jau ir 14. izīšonys gods, i šūreiz tymā publiceiti 60 autoru dorbi, 25 nu tim sovus dzeivuļus sarakstejuši latviski (tymā skaitā 11 latgaliski).
Kai tyka saceits prezentacejā, itei gruomota ir „dieļ parostim cylvākim”. Autoru literaruo dorba pīredze, variešona i dzejis kvalitate atsaškir, bet vysus vīnoj radūšuo dūmuošona, dzejis mīlesteiba i, prūtams, saitis ar Rēzekni.
Latgalīšu volūdā itymā almanahā „runoj” V. Čepuļs, I. Dimzule, J. Dukule, M. Gailāne, I. Keiša, P. Meikstums, A. Rancāne, V. Rimša, I. Tārauda, J. Trops i V. Voguls.
Vīns nu autorim, kas almanahā publicejās jau nu tuo pyrmsuokumim, ir V. Čepuļs, kura dzeivuļus latgaliski varam skaiteit ari „Katuoļu Dzeivē”, „Rēzeknes Vēstīs”, „Olūtā”. Mynātajūs izdavumūs publicejās ari P. Meikstums, kurs almanahā debitieja 2010. godā. Obus vīnoj leidzeiga raksteibys manīre i tematika – Latgola, dzymtuo puse, doba, Dīvs („Dīvs, vodi, lyudzu, naatstuoj ni mirkli pat,/ Naļauņ grāku pūru brist, dūd spāku augt.” P. Meikstums), tauta, dorba tykums („Ir tys slinkums juoizkosa,/ Lai narīž dabasūs jis purni.” V. Čepuļs).
Par tū, kai „Raud Latgolas sāta,/ Mierst pogolms,/ Kur symtu paaudžu/ Sūļus audušys sovus”, runoj I. Dimzule. Leidzeigys rindys ari V. Rimšai: „Muojis ar tymsom acim/ Skumji nūrauguos manī. (..) Aizauguši pogolmi,/ Okas, nu kurom nivīns nadzer./ Zeme, kas gaida, lai jū ar/ Un graudus lai siej.”
Pesimisma najiut V. Dukulis dzeivulī „Meža uobeļneica”, autore aicynoj izprast, ka i uobeļneica, kura nas tik ryugtus augļus, ir ar sovu syuteibu: „Prīcojīs par zaļū zuoli,/ Kurā veizdami jī bierst./ Gon koč kam i ryugtīs uobeļs/ Izaruodeis nūdereigs.”
Cytaiduokā manīrī nakai īprīkšmynātī autori, kai zynoms, roksta M. Gailāne i I. Tārauda. Sajiutu zibšni, nivīnys pīturzeimis, zamteksti... Dzejis rindenis jom savārtys kai meža zeminis iz smylgys, atlīk īdarbynuot iztēli i baudeit „tū mīru ar tikai/ myusim zynomu kodu” (I. Tārauda).
Divi izjusti, fundamentalu vierteibu caurausti dzeivuli latgalīšu volūdā itymā almanahā pīder A. Rancānei. Jei runoj par atsagrīsšonu sātā, kur „muotis āna iz slīkšņa”, par svareigū, kas, īspiejams, nūkavāts, bet var gadeitīs, ka ari nā, dieļ tam ka vosora var byut na tikai līpu zīdūs, kas jau puorzīdiejuši, bet ari „tamūs bārnukūs, kas spieļojās smiļktīs”. Dzeivulī „Ceļš” A. Rancāne sovpus runoj par mīlesteibu, kuru itymā dzeivī mes varam dabuot „par breivu,/ kai boltuos maizeitis kaņceiti,/ ceplī saplaisuojušu”. Tuoļuok autore skaisti pasoka, ka pasauļam gola nabyus tik ilgi, cikom cylvāki vīns ar ūtru daleisīs mīlesteibā taipat kai maizī.
Optimistisks skatejums i suopeiga nuots sasavej J. Tropa dzeivuļūs, kurūs puorsvorā dominej dobys tematika. Smeļdzeigi, bet bez gauduleiga pesimisma izskaņ rindys: „Borga zīma,/ Kūki lyuzt./ Bet jauniči bārzi/ Dzeiveibu sveic – / Kai šyupuļa leikstis/ Zemeitei klonās./ ----/ A kuopiec maņ līkās,/ Ka jī kopūs verās…/ Borgs laiks…”.
Sev rakstureigajā manīrī roksta V. Voguls. Par sīvīti, kura „svāta kai zeme, šķeista kai puče”, par piecteceibu, kur seiļs ūzulu rudinī stuoda i piec tāva nuok dāls. Par cylvāku, kuram Latgolys zemis sirdspuksti: „Kū gaidi nu dabasim/ Breinuma? Pats esi breinums.”
I. Keišas dzeja sovpus ījam prozys formu. Latgalīšu volūdā šūreiz divi juos dorbi – „Meiļuot ir gūds” i „Dzeivī kai pavasara viejā”, kurūs autore runoj par mīlesteibys vierteibu i dzeivi, kurā vīgli breiži mejās ar smogajim.
Skaiteisim almanahu, lai zynuotu, kū jiut i kai tū vuordūs izsoka Rēzeknei pīdereigī dzejis mīļuotuoji!
