Betija Berga:

Ticu krāsu dziedinošajai spējai! Ticu rakstīšanas psihoterapijai! 

(Intervē Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktores vietniece Marija Šeršņova)


 

 

Betija Berga 
Betija Berga (Inga Strūberga) 

 

 

 

– Kāpēc Jūs sākāt gleznot? Kad pirmoreiz pamēģinājāt zīmēt, rakstīt?

– Cik atceros, tad zīmējusi esmu vienmēr. Tā bija pati mīļākā nodarbe kopš bērnības. Zīmēju princeses un prinčus, sauli un kokus, nedaudz vēlāk – pagalmā dzīvojošo cilvēku portretus, Viļānu baznīcu u. c. Dzīvoklī divas manas istabas sienas bija pašas apgleznotas. Skolas laikā biju stendu un skatuves noformētāja, zīmēju pasākumu afišas. Vispār biju ļoti aktīva meitene. Savus darbus likt rāmjos un dāvināt draugiem sāku nesen, pagājuši vien kādi 8 gadi. Piedzima vidējā meitiņa, un (lai cik tas nebūtu dīvaini) parādījās laiks, ko veltīt arī zīmēšanai. Rakstīt dzeju sāku vidusskolas 10. klasē, jo to darīja citi un gribēju „izmēģināt roku” arī es. Tā pamazām vien tas turpinās arī tagad. Studiju laikā Rēzeknes Augstskolā mani uzaicināja piedalīties Andrejdienu pasākumā. Par to jāpateicas manai pasniedzējai Ilgai Šuplinskai, kas mani pamanīja un pamudināja uzdrīkstēties! 

 

– Kas Jūs iedvesmo? Varbūt varat pastāstīt, kā Jūs strādājat, kā rodas jaunas idejas?
– Pateikt, kas tieši mani iedvesmo, ir ļoti sarežģīti. Kādā brīdī jūtu, ka kaut kas neizskaidrojams un vārdos neformulējams sāk prasīties uz āru – „sāk niezēt pirksti”, „kņudināt pakrūtē” un nepārvarami gribas palikt uz kādu laiku vienatnē ar sevi (tas ir izdarāms arī ļaužu pārpilnā telpā) un rakstīt. Zīmēšana gan prasa lielāku laika un vietas plašumu, tādēļ es to bieži daru naktīs. Īpašas studijas man nav, ir neliela daļa galda līdzās datoram, bet ne jau tas ir galvenais, galvenais, ka man to gribas darīt un ka ir vēlēšanās izmēģināt jaunas tehnikas un paņēmienus. Strādāju ļoti ātri, jo „mums laika nav, mums laika vietā dzīve”. Bet es ļoti sapņoju par to, ka man būs plaša darbnīca un kabinets! Ticu, ka šis sapņojums kādreiz piepildīsies!


– Ir gleznas, kuras uzrunā domas, un ir gleznas, kuras uzrunā jūtas. Kādas ir jūsējās?

– Mani zīmējumi, manuprāt, ir vērsti gan uz domām, gan uz jūtām. Vēlēšanās saprast un saklausīt sevi un citus.  

 

– Kā iedvesmoti ir Jūsu zīmējumi?
– Iedvesmas avots – vairāk gan tās ir jūtas un emocijas, mirkļa atspoguļojums un šābrīža ekspresija. Dažbrīd, liekot zīmuli vai otu pie papīra, es pat nezinu, kas tur beigu beigās iznāks. Vienkārši zīmēju un skatos, meklējot to, kas ir paslēpies. Reizēm, kad ir pavisam skumji, spilgtas krāsas veic savu terapeita misiju un pasargā no depresijas. Ticu krāsu dziedinošajai spējai! Ticu rakstīšanas psihoterapijai!


 

– Daudzi mākslinieki nevēlas un arī ne visai labi prot izskaidrot savas gleznas (tās runā pašas). Un Jūs?

– Ir jau zīmējumi, ko es pati nespēšu izskaidrot nedz sev pašai, nedz citiem, bet dažus labprāt pakomentēju, lai tam, kurš skatās, kaut nedaudz piepalīdzētu. Ja tas man ir būtiski, ja gribu, lai mani sadzird. 

 

– Pastāstiet par savu māksliniecisko manieri!
– Kādā manierē es zīmēju??? Grūti to formulēt, jo mēģinu eksperimentēt gan ar tehnikām, gan ar materiāliem. Pārsvarā zīmēju uz papīra vai stikla. Tas ir gan akvarelis, gan guaša, gan akrils. Izmantoju arī pasteļkrītus, pildspalvas, zīmuļus un marķierus. Ceru, ka drīz sadūšošos arī eļļai! Vairāk, manuprāt, tā ir grafika, tomēr arī ota man nav sveša!


– Kāda ir Jūsu ģimenes attieksme pret Jūsu daiļradi?

– Mana ģimene ir mani tuvākie cilvēki un labākie draugi, viņi arvien cenšas mani saprast, atbalsta mani, reizēm arī pasaka ko kritisku. Ceru, ka vismaz cenšas būt objektīvi. Meitenēm patīk zīmēt „tā kā mamma” (un tad, kad mamma), bet dēls vairāk, protams, interesējas par to, ko es uzrakstu. Arī pats Kristaps raksta, manuprāt, viņam ir daudz veiksmīgu tekstu, par ko savukārt priecājos es! Viņš bija īpaši saviļņots, kad paņēma rokās manu grāmatu, atzina, ka tas ir nopietns izaicinājums sev (runa ir par izaicinājumu uzdrīkstēties atklāties un „atdoties” pasaulei).


 

– Kādi ir Jūsu jaunrades turpmākie plāni?

– Priekšā ir vasara, ceru, ka laika būs vairāk un es gan rakstīšu, gan zīmēšu. Vai tas pārtaps jaunā izstādē vai grāmatā, par to (vismaz pagaidām) runāt ir pāragri. Tomēr ir viens sapnis – es gribu iemācīties spēlēt ģitāru (šis sapnis seko man jau no gadiem 15), varbūt tad taps arī kāda pašas dziesma. Ja augstākie spēki tā būs lēmuši, tad tas notiks. Dzīvosim – redzēsim.


 

– Vai piekrītat apgalvojumam, ka talants ir spēja darīt to, ko mums neviens nav mācījis?

– Jā, šim teicienam varu piekrist. Bet... kāds apslēpts talants ir katrā no mums, vajag tikai to pamanīt un kaut nedaudz „paucināt, paauklēt un reizēm arī parāt”! Esmu dzirdējusi teicienu, ka talants sastāda tikai 5% no panākumiem, pārējie 95% ir darbs.
Cik maz savu spēju mēs izmantojam, cik nepamanām, cik nenovērtējam???!!!! Tas bieži kļūst par iemeslu iekšējam diskomfortam, tad meklējam vainu apkārtējos, bet vaina slēpjas pašrealizēšanās deficītā!
 

 

2009. gada maijs