{source}
<script type="text/javascript">
function DraugiemSay( title, url, titlePrefix ){
window.open(
'http://www.draugiem.lv/say/ext/add.php?title=' + encodeURIComponent( title ) +
'&link=' + encodeURIComponent( url ) +
( titlePrefix ? '&titlePrefix=' + encodeURIComponent( titlePrefix ) : '' ),
'',
'location=1,status=1,scrollbars=0,resizable=0,width=530,height=400'
);
return false;
}
</script>
<a href="#" mce_href="#" onclick="DraugiemSay('Veļu laiks',
'http://www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=289:velu-laiks&catid=163:par-izstadem-cb&Itemid=104');">
<img src="../images/dr.gif" mce_src="../images/dr.gif" border="0" /><font color="#666666" size="2"><u>Pasaki draugiem</u></font></a>
{/source}
Attēls: Hilda Vīka, www.antonia.lv
|
Veļi staigā – satiek te uz taka, Te pie akas, te pie klēts, vai pirts. Smagi pielijuši lēni grimst un veļas, Vālos, kamolos un viļņos platos. Tēvu, tēvu, vecu radu pienāk sēta, Visa māja pilna senu rakstu. Vilnas grozos apsēdušies mīkstos, Citi atzviluši linos pērnos, Kaut ko dudina un klusi stāsta – Pajumtēs un ēkās, visās malās… |
Kad veļi čīkstina durvis
„Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis viņus pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šis uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet. Lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesamazinot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.” (P. Einhorns, 1649.)
Tautā par veļu laiku (garu laiku, dievainēm, Dieva dienām, zemlikām, tēvu dienām, paminkām) pieņemts uzskatīt laiku starp Miķeļiem un Mārtiņiem. Dažviet Latvijā veļu mielasti ir rīkoti ne tikai rudenī, bet arī Ziemassvētkos, Meteņos, Lieldienās un Jurģos. Saskaroties ar kristīgās baznīcas tradīcijām, veļu mielastus sāka rīkot Visu svēto dienas vakarā (naktī no 1. uz 2. novembri).
Veļus – mirušo senču garus, sauca arī par iļģiem, leļiem, urgučiem, raudačiem, vecīšiem, vecajiem, paurīšiem, ķauķiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem. Veļu laikā nevērpa vilnu, nedzina vadžus, ne pirka, ne pārdeva, neveda lopus projām no mājām un netrokšņoja. Tumšais laiks pirms ziemas saulgriežiem ir laiks, kad veļu valstība pienāk vistuvāk zemei, kad cilvēkam uzglūn vislielākās briesmas. Ne velti senie latvieši šos neomulīgos vakarus pavadīja, minot mīklas, sacerot pasakas. Mīklu minēšana simbolizēja gaismas atdzimšanu, tumsas spēku pieveikšanu un saules uzlekšanu. ”Ļaudis bija laimīgi vakaros, kad, aizdedzinājuši mājas lampiņas un iesprauduši mūra augšās degošus skalus, mazus darbus darīdami, tie varēja klusu sarunāties, jo bija pienācis lielais veļu laiks, kur visi āri bija pilni mirušo dvēselēm,” tā E. Virza rakstīja par „Straumēniem”.
1598. gada jezuītu ziņojumā no Latgales stāstīts, ka šeit veļu mielastā piedalījusies visa saime, laiku pa laikam palejot zem galda nedaudz ūdens veļiem. Mielasta laikā dedzinātas sveces, atlikušais ēdiens aiznests uz kapiem. Citur ēdiens tika atstāts rijā, nākamajā dienā to pārnesot uz istabu, kur to svinīgi baudījusi visa saime.
Veļus mielo ar ēdieniem un dzērieniem (drīzāk – to smaržu, jo tai ir ciešs sakars ar veli – emocionālo vēlmju augumu). Dievainēs velī cenšas izraisīt kāri pēc zemes labumiem. Indieši atzīst, ka vēlme garšīgi paēst ir visnoturīgākā un spēcīgākā cilvēka vēlme, kas raksturīga visiem vecumiem.
Pirmā Visuma laiktelpas daļa ir visiem redzamā šīsaule, kas aptver īstenību – pasauli, otrā – viņsaule, kura dzīvam cilvēkam nav tieši ne saredzama, ne uztverama. Šī cituriene ir atšķirīga, jo tas ir cits esamības stāvoklis. Cilvēki tic, ka tuvinieki, kam bijis no šīs saules jāšķiras, nav pavisam zuduši, tikai aizgājuši viņsaulē, kur turpina dzīvot citā esamībā.
Veļu valsts pakāpes
Viszemākais slānis ir pekle vai elle. Seno latviešu uztverē patiesā elle atveras sakarā ar apkārt klīstošajiem ļaunajiem gariem. Tās var būt pašnāvnieku vai nonāvēto dvēseles, „nelaikā mirušās dvēseles, kas netiek ātrāk veļu valstī iekšā, iekams īstais dzīvības laiks nav notecējis, blandās apkārt pa virszemi, baidīdami, apgrūtinādami, pat mocīdami cilvēkus tik ilgi, cik ilgi tiem patiesībā virs zemes būtu bijis jādzīvo.” Veļu valsts zemākais slānis būtu dvēseles pekliskais stāvoklis, kad dvēsele savās iekārēs jūtas kā cietumā, tā alkst fizisko baudu, bet, pazaudējusi fizisko augumu, vairs nespēj savas alkas apmierināt, tāpēc cieš un sevi nežēlīgi soda.
Veļu valsts vidējie vai augstākie slāņi, kur kavējas vairums dvēseļu tūlīt pēc nāves, īstenībā ir zemes dzīves atveids vai atspulgs, pussapņainu atmiņu pasaule, kur dvēsele risina tālāk savu zemes dzīvē neizdzīvoto vēlēšanos kamolu. Šeit vēl nav rimis nemiers un ir jūtama ciešanu jausma. Dzīve veļu valstī dvēseļu vairumam ir ne tikai pārejas stāvoklis – nāk laiks, kad dvēsele nomet savu velisko apvalku, mirst nemierīgo vēlēšanos pasaulei, lai piepildītu savu galamērķi būt pie Dieva, piedalīties Dieva svētlaimē. Dvēseles ceļa ilgums pie Dieva atkarīgs no dvēseles tikumiskās dzīves virs zemes. Visātrāk pie Dieva aiziet jauna cilvēka, sevišķi bērna dvēsele. Ceļu no zemes līdz Dievam dvēsele noiet „trīs dienās”.
Dvēseles augstākās sfēras, kur dvēseles tiek šūpotas zelta šūpulī, ir svētlaimes valsts, kur vairs nav nekādu bēdu un ļaunuma, kur dvēsele piedalās vienīgi ar savas būtnes labāko daļu, kas viņai piederējusi virs zemes. Šeit dvēsele aizsniedz un piepilda to cēlāko, pēc kā tā virs zemes ilgojusies. Šeit viņa beidzot skata arī Dievaiņu vaigā. Šeit dvēsele ar mīlestību tiecas tuvoties Dieviņam, kalpot viņam pēc savas izpratnes un spējām.
Kas ir dvēsele?
Mūsu senči dainās apliecinājuši savu dziļo ticību dvēseles nemirstībai jeb, labāk sakot, dvēseles nepārtrauktajai esamībai. Vārds dvēsele ir cēlies no verba dvest. Tā senais latvietis dvēseli pielīdzinājis dvesmai, dvašai un dzīvības principam vispār. Kā vēsta seno latviešu ticējumi, starp cilvēka fizisko ķermeni un dvēseli tomēr atrodas vēl kāds vidutājs, kas paliek kopā ar dvēseli arī pēc auduma iziršanas, to viņi saukuši par veli. Velis īsteni ir cilvēka smalkākās jeb psihiskās būtnes rupji jutekliskā daļa, tīrās dvēseles apvalks, kas Viņsaulē ar laiku no dvēseles nokrīt, tai aizejot pie Dieva.
Tautas ticējumi liecina, ka mirušo dvēseles var parādīties it visur neatkarīgi no telpas un laika. Viņsaule „iegremdējas” fiziskajā pasaulē tāpat kā dvēsele iegremdējas augumā, būdama veidota no smalkas, tomēr reālas vielas.
Dvēsele ir dzīvības iemiesojums, kas atstāj ķermeni, cilvēkam mirstot. Dvēseles kopšanai jābūt ikdienas darbam.
Gars ir dvēseles augstākā attīstības pakāpe un saistās ar cilvēka domāšanu. Pastāv dažādi uzskati par garu: pārdabiska būtne, dvēsele, pasaules prāts, spoks, kā arī melu, nesaticības, baiļu gari. Ikdienā sastopamies ar ļaunajiem un labajiem gariņiem, kuri mājo cilvēku sirdīs. Gars spēj darboties kā materiāls spēks, ko viens cilvēks var iedvest otram.
Garu mēnesis – oktobris. Latvieši vēl 19. gs. ticēja, ka aizgājēji un palicēji ir viena dzimta, kas vienreiz gadā notur kopīgu maltīti. Mirušo ēdināšana ir gandrīz visām tautām. Senči mieloja dvēseles tā sauktajās dievdienās. Šis svētais laiks sākas 9 dienas pirms Miķeļiem un beidzas 9 dienas pēc Mārtiņiem.
Krusta zīme senčiem bija kā aizsarglīdzeklis pret ļauniem gariem un kā ornamentāla zīme. Krusta zīmi izmantoja pie buršanas, ar to mēģināja dziedēt zobu sāpes, ārstēt drudzi u. c. slimības. Krustus sprauda uz krustceļiem velnu aizbaidīšanai. Latgalē iesvētītus krustus uzstādīja pakalnos un sējas laukos pret krusu, negaisu. Krusti kapsētās sāka parādīties tikai 19. gs. otrajā pusē. Senāk krustu vietā Latvijā darināja piemiņas plātnes – zīmes no koka, kurām nebija skara ar krusta zīmi.
Izrādās, ka Latvijā veļu esamību neviens neapstrīd – cilvēki tic, ka mirušo senču gari ir nomodā par dzīvo pasaulē notiekošām lietām.
Dievaines jeb dieva dienas ir jauna gada sākums mūsu dvēseles kalendārā. Guļ lauki, guļ mežs, guļ rokas klēpī – ikdienas rosība vairs neizbaida domas un izjūtas.
Katrai tautai, kas vēlas būt stipra, jāgodā savi senči. Viņi dod spēku, veselību un izturību. Lai Dievs, Laima un Māra mūs pavada!
Aicinām aplūkot Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā sagatavoto izstādi „Klusat, jauni, klusat, veci, Dievainīšu vakarā”!
Izmantotā literatūra:
· Mitoloģijas enciklopēdija: 2.sēj.- Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1994.- 414 lpp.
· Dvēsele senlatviešu pasaules uzskatā // Mistērija.-2005. Nr.10.-8.-9.lpp.
· Elīna Kūla – Braže. Kad veļi čīkstina durvis // Dziesmusvētki.- 2000.- Nr.5. -16.-17.lpp.
· Ilze Loja. Klusat jauni, klusat veci // Mistērija.-2004. Nr.10.-14.-15.lpp.
