Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     Ļoti bieži mēs, Latvijā dzīvojošie, savu valsti saucam par Dzintarzemi, bet Baltijas jūru par Dzintarjūru. Mūsu senči, kuri bija apmetušies Baltijas jūras piekrastē, jau tālā senatnē ne tikai vāca dzintaru, bet centās to arī praktiski izmantot. Kā radies un kādus noslēpumus glabā šis vienreizējais un teiksmainais ziemeļzemju akmens – dzintars?

 

Minerāls, kurš nogatavina augļus

 

     Zinātnieki noskaidrojuši, ka dzintars ir augu valsts minerāls un tā sastāvdaļas ir organiskās skābes. Pēc lieluma dzintara gabali ir ļoti dažādi – no pavisam sīkiem līdz vairākus kilogramus smagiem gabaliem. Dzintars ir samērā trausls, tomēr to ir iespējams gan zāģēt un vīlēt, gan slīpēt un pulēt.

 

     Tagadējā Latvijas teritorijā vissenākie dzintara izstrādājumi atrasti Ventspils pusē Sārnates purva apmetnē no 3. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. Turpat atrasta arī dzintara apstrādes darbnīca ar apstrādātiem dažādas formas piekariņiem, pogām, krellēm.

 

 

     Kāds seno Austrumu dārznieks atklāja, ka dzintara dūmos īsā laikā nogatavojas zaļie augļi, bet 20. gadsimtā to patiešām apstiprināja krievu zinātnieks J. Rakitins – zaļie augļi pilnībā nogatavojās 12 stundās.

 

Dzintars medicīnā

 

     Jau sirmā senatnē cilvēki ir atklājuši šī akmens dziednieciskās īpašības. Dzintaru izmantoja visdažādāko kaišu ārstēšanai (malārijai, neauglībai, vairogdziedzera slimībām, redzes traucējumiem, bērnu kaitēm).

 

     Īsts dzintara medicīnas triumfs bija vērojams 17. un 18. gadsimtā, kad nebija gandrīz nevienas slimības, kuru nevarētu ārstēt ar dzintaru. 1681. gadā tika izdarīts vēl viens svarīgs atklājums – dzintaru sāka izmantot optikā (izgatavojot briļļu lēcas un palielināmo stiklu).

 

     Kad sāka attīstīties farmācija, sintētiskās zāles no aprites sāka izspiest visas tradicionālās tautas medicīnas metodes, līdz ar to arī dzintars pakāpeniski pārvērtās par vienkāršu greznumlietiņu.

 

Dzintara rotas un ne tikai

 

     Līdz 6. martam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā var aplūkot izstādi, kuras materiāli stāsta gan par dzintara izcelšanos un izplatības ceļiem, gan par dzintara apstrādes tradīcijām un meistariem, arī par dzintara vietu latviešu tautas dziesmās un ticējumos. Izstādi bagātina dzintara rotaslietas – krelles, piespraudes, rokassprādzes un kuloni, ko no savām rotu lādītēm ārā izcēlušas bibliotēkas darbinieces.

 

 

Izmantots:
Ansulis, Voldemārs, Baltijas dzintars. - Rīga : Liesma, 1979.-132.lpp.
Zintnieks. - Nr.11 (2014), 34.-35.lpp.