Cikla “Latviešu grāmatai 500” noslēdzošajā gadā aicinām uzzināt par dažādiem Latgales grāmatniecības un literatūras attīstības posmiem, sākot ar pirmajiem drukātajiem tekstiem līdz pat mūsdienu latgaliešu literatūras mozaīkai. Nozīmīgs latgaliešu literatūras attīstības posms saistās ar reliģiska satura izdevumiem, tā kā līdz 20. gadsimtam Latgales literatūru pamatā veidoja garīga satura grāmatas, to autori bija mācītāji. Katoļticība un tās vērtības nākušas laikam līdzi un vērojamas latgaliešu literatūras mantojumā.
Latgaliešu literatūras vēsture sākas ar garīgo literatūru un tiek datēta ar 1730. gadu, kad Viļņā tika izdota pirmā grāmata latgaliešu literārajā valodā – “Katoliszka Dzismiu gromota Diwam Wysswarygam por gudu un Latwiszym por izmociejszonu”. To izdeva lietuviešu tautības garīgās literatūras autors, tulkotājs, katoļu garīdznieks, jezuīts un latgaliešu literārās valodas aizsācējs Jōņs Lukaševičs. Grāmata rakstīta latīņu šriftā un latgaliešu valodā. Latgales katoļiem tā kalpoja kā lūgšanu, dziesmu un valodas mācību grāmata. Pirmais saglabājies latgaliešu valodas un rakstības piemineklis bija grāmata “Evangelia toto anno..” jeb “Evaņģēliji visam gadam”, kas tika izdota 1753. gadā Viļņā. Tā bija neliela grāmatiņa, kas saturēja evaņģēliju tulkojumus un lūgšanas. Uzskatāms, ka šī grāmata bija pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas. Izdevums ir būtiska latviešu tautas garīgā un kultūras mantojuma daļa.
Grāmata “Evangelia toto anno..” jeb “Evaņģēliji visam gadam” (Viļņa, 1753)
Līdz 19. gadsimta sākumam tika izdota gan laicīga, gan garīga literatūra. Ieguldījumu snieguši daudzi Jezuītu ordeņa biedri. Daudzu vārdi diemžēl nav zināmi. Literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs atzīmē dažus izdevumus: “Latvīšu gramatika” (1737), “Sakramentu daleišonas rituals” (1764), “Katoļiška piļņeiga ticeibas mōceiba ar vaicōšonom un atbiļdēšonom” (1766), Krysta ceļš (1799) u.c. Vācu tautības latgaliešu garīgo rakstu autors, tulkotājs Mihaēls Rots sastādījis un tulkojis garīga satura izdevumus: “Mociba katoliszka” (1775) – katoļu katehisms (īss kristīgās ticības mācības izklāsts, parasti jautājumu un atbilžu veidā), “Dzīsmes svātas uz gūda Dīva Kunga, Jumpr. Maryas un Dīva svātu izdrukovōtas” (1786) – katoļu dziesmas u.c. Tiek uzskatīts, ka M. Rots līdzdarbojās arī 1805. gadā izdotās grāmatas “Wyssa mocieyba katoliszka” sagatavošanā un tulkošanā. Viņš teicami pārvaldīja latgaliešu dialektu, tāpēc grāmatai raksturīga tautai tuva un mazāk poļu valodas ietekmēta latgaliešu valoda, kas izcēla to tā laika latgaliešu grāmatu vidū. “Wyssa mocieyba katoliszka” bija plaša grāmata, kas sastāvēja no divām daļām. Pirmajā daļā tika skaidrota ticība, Dievs un cilvēks, pasaules radīšana un pirmgrēks. Otrajā daļā bija iekļauti baznīcas likumi un sakramenti. Katra tēma tika izskaidrota vienkārši un skaidri, lai to varētu saprast arī mazāk izglītoti zemnieki.
“Wyssa mocieyba katoliszka” pārizdotā grāmata (1863).
Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra arhīva
Pienesumu reliģiska satura literatūrā Latgalē snieguši Krāslavas Garīgā semināra audzēkņi. Krāslavas Garīgais seminārs bija Romas katoļu baznīcas priesteru sagatavošanas iestāde, kas darbojās Krāslavā no 1758./1761. gada līdz 1843./1844. gadam. Kopš 1783. gada seminārā galvenokārt apmācīja priesterus Latgales katoļu draudzēm. Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi uzsvērusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras veidotāji Latgalē. Piemēram, 1808. gadā Polockā tika izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska “Kawieklis piestieygs..” – poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Arī Jezups Macilevičs bija baznīckungs, Krāslavas garīgā semināra absolvents. Viņš uzskatāms par vienu no ievērojamākajiem šī laikmeta rakstniekiem, jo līdzās ierastajiem garīgā satura darbiem, tā laika lasītājiem – zemniekiem – piedāvāja praktisku un pamācošu stāstu krājumu „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel' zemniku latwiszu” (1850). Krāslavas semināra audzēknis, tā pēdējais reģents Jans Juzefs Jaloveckis – vairāku latgaliešu garīgo dziesmu, kā arī poļu valodā publicētu vēsturisku apcerējumu autors. Latgaliešu rakstniecību bagātinājuši tādi semināra absolventu darbi kā Jezupa Akeleviča “Eysa mociba ap audzeyszonu biszu” (Viļņa, 1832) – grāmata par biškopības pamatiem, Jana Kurmina “Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca” (Viļņa, 1858) u.c. Likumsakarīgi arī latgaliešu literārās valodas normēšanas sākumi saistāmi ar katoļu mācītājiem – gan garīgā semināra un akadēmijas audzēkņiem, gan izglītojamiem citās skolās. Semināra absolventi, kuri snieguši ieguldījumu latgaliešu rakstu valodā: Stefans Bagiņskis, Jans Kurmins, Tomašs Kosovskis un citi.
Grāmatas “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel' zemniku latwiszu” faksimilizdevums pieejams Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā
Vērtīgu ieguldījumu latgaliešu grāmatniecības attīstībā sniedzis Gustavs Manteifelis – vācbaltu/poļu publicists, vēsturnieks, etnogrāfs, folklorists un izdevējs. Viņa lielākā aizraušanās bijusi vēsture, etnogrāfija un arī apgaismotāja darbība Latgalē. Neskaitot daudzas citas nodarbošanās (latgaliešu tautasdziesmu, ieražu aprakstu, sakāmvārdu vākšanu, valdības rīkojumu un likumu tulkošanu uz latgaliešu valodu utt.), G. Manteifelis pievērsās arī reliģiskiem rakstu darbiem. Viņš latgaliski tulkoja Bībeles stāstus. Katoļticības stiprināšanai G.Manteifelis publicēja garīgās dziesmas un svēto dzīves aprakstus. Ievērības cienīgs ir G.Manteifeļa par saviem līdzekļiem vienā eksemplārā sagatavotais Latgales baznīcu albums „Terra Mariana” („Māras zeme”). Albums vēstīja par kristīgās ticības izplatīšanos Latvijā un Igaunijā, kādreizējā Livonijā, ko mēdz saukt par Marijas zemi. G.Manteifelis pārraudzīja albuma grafisko sagatavošanu un sniedza komentārus ilustrācijām. 1888. gadā šo izdevumu kā dāvanu pasniedza Romas pāvestam. G.Manteifelis ir sakārtojis un izdevis vairākas lūgšanu grāmatas un svēto rakstu izlases: "Piļneiga grōmota Lyugszonu..."(1868) – svēto rakstu izlases, "Nūtikšonas Biblijas" (1860), "Krysta ceļš", "Kolpošona par maja mēnesi". G.Manteifeļa “Pilneiga lyugszonu gromota” bija ļoti nozīmīga, jo tā tika izmantota kā mācību grāmata-ābece visiem Latgales latviešiem līdz latīņu drukas aizlieguma atcelšanai 1905. gadā.
Albuma „Terra Mariana” faksimilizdevumu var apskatīt Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā
Kā rakstā M. Apeļs, no pirmās grāmatas latgaliešu literārajā valodā iznākšanas 1730. gadā līdz drukas aizliegumam 1871. gadā iznāca ap 50 dažādu garīga satura grāmatu. Vairākas no tām iznāca 2–15 izdevumos, savukārt katrs izdevums varēja iznākt aptuveni 2000 eksemplāros. Veicot aprēķinus, varētu secināt, ka šajā laika posmā varēja tikt nodrukātas pat ap 200000 grāmatu. 19. gadsimta sākumā katra latgalieša mājās bija atrodama vismaz viena garīga satura grāmata. Garīgā literatūra latgaliešiem bija kā atvieglojums pēc smagas darba dienas. Tā mācīja piešķirt galveno lomu dvēseles un gara izkopšanai, atliekot mazās ikdienas likstas malā.
Drukas aizlieguma laikā Latgale piedzīvoja rusifikāciju, kas ietvēra grāmatu izdošanu un izplatīšanu tikai kirilicā, krievu valodas ieviešanu katoļu baznīcā un latgaliešu valodas aizliegšanu skolās. Tomēr, katoļu priesteru iedvesmoti, latgaliešu zemnieki pretojās rusifikācijai un turpināja izmantot iepriekš izdotās grāmatas. Lūgšanu grāmatu drukāšana pārgāja uz ārzemēm, un tās kontrabandas ceļā ieveda un izplatīja Latgales latviešiem. Kā rakstīja literatūrvēsturnieks Miķelis Bukšs, drukas aizlieguma laikā bijuši aptuveni 35 nelegāli izdevumi, galvenokārt lūgšanu grāmatas. Kāda bija to tirāža nav zināms, tā kā tā bija kontrabandas lieta. Šīs, tāpat kā ar roku pārrakstītas grāmatas, bija vienīgais veids, kā latgalieši drukas aizlieguma laikā saglabāja savu valodu rakstos. Visvairāk pārrakstītas tika garīgās grāmatas, laicīgā daiļliteratūra, praktiska satura grāmatas. Pārrakstot kādu darbu, nereti tas tika papildināts, bet saturs – atlasīts un pārkārtots, tādējādi radās savdabīgi, jauni darbi. Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz latgaliešu piedalījās grāmatu pārrakstīšanā. Ir zināmas vismaz 15 šādas personas, taču visbagātākais, daudzveidīgākais un oriģinālākajiem tekstiem piepildītais rokrakstu krājums pieder Andrivam Jūrdžam.
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas krājumā atrodas Andriva Jūrdža “Myužeygays kalinders” – Latgales rokraksta literatūras pirmpublicējums
20. gadsimta sākumā vairāk izplatīties sāka cita veida literatūra, taču joprojām tika izdoti garīga satura darbi. Kā norāda valodnieces Janīna Kursīte un Anna Stafecka, četras piektdaļas no visām 19. gadsimtā izdotajām latgaliešu grāmatām ir garīgā literatūra. Arī 20. gadsimta sākumā garīga satura grāmatu bija vairāk nekā laicīgo, un to īpatsvars izlīdzinājās ap 1914.–1915. gadu. Katoļticība paradījās arī periodiskajos izdevumos, piemēram, iznāca žurnāls “Katoļu Dzeive” un žurnāls jauniešiem “Sauleite”. Žurnāls „Katōļu Dzeive” bija viens no vecākajiem Latvijas reliģiskajiem izdevumiem. Tas savu ceļu pie lasītājiem uzsāka 1926. gada martā. Žurnāls iznāca Rīgas Garīgā semināra profesora Dominika Jaudzema redakcijā, bet iespiests tika Rēzeknes tipogrāfijā “Dorbs un zineiba”. No 1929. līdz 1940. gadam par žurnāla redaktoru strādāja Garīgā semināra profesors Aleksandrs Novickis, bet izdevuma iespiešana tika pārcelta uz Rīgu. Žurnāls iznāca regulāri katru mēnesi. Tajā tika publicēti dažādi padomi, atbildes uz lasītāju jautājumiem, tika rakstīts par katoļu aktivitātēm Latvijā, publicēti vēstures materiāli par Latvijas katoļu draudzēm. Bieži žurnālam savus rakstus sūtīja bīskaps Jāzeps Rancāns, bīskaps Boļeslavs Sloskāns, Leonards Latkovskis. Naaizmērstule vadīja žurnāla bērnu nodaļu. Līdz 1940. gadam „Katōļu Dzeive” iznāca tikai latgaliski un sasniedza ievērojamu tirāžu – 11 tūkstošus eksemplāru. Šādu tirāžu līdz šim nebija piedzīvojis neviens latgaliešu izdevums. 1940. gadā padomju valdība žurnāla izdošanu aizliedza, un tikai 1988. gadā žurnāla darbība tika atjaunota. 2010. gadā tapa pirmais "Katōļu Dzeives" izdevums digitālā versijā, bet 2014. gadā, apzinot finansiālās iespējas, žurnāla izdošana tika pārtraukta.
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā ir pieejami visi no 1989. līdz 2014. gadam iznākušie reliģiski sabiedriskā žurnāla “Katōļu Dzeive” numuri
20. gadsimta pirmajā pusē latgaliešu literatūra bija tautas kultūras un sabiedrisko darbinieku aizgādībā. Miķelis Bukšs nosaucis vairākas svarīgās personības: Nikodems Rancāns, Francis Kemps, Antons Skrinda, Francis Trasuns, Valerija Seile u.c. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā nozīmīgu lomu latgaliešu nacionālās pašapziņas celšanā un kultūras saglabāšanā, tostarp arī rakstniecības attīstībā, spēlēja Pēterburgas Garīgā semināra audzēkņi un absolventi, piemēram Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda, Pēteris Strods u.c. F.Trasuns studēja Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā, kura laikā valodniecības darbs pamudināja viņu tuvināt latgaliešu valodu literatūras valodas garam. Viņš iztulkoja poļu rakstnieka Antoņeviča grāmatu “Skaiteišonas dīveigas dēļ katoļu ļaužu svātdīnas”, kas bija paredzēta “lai tautiešiem būtu vaļasbrīžos ko palasīties”. Grāmata tika iespiesta slepenā veidā un bija retums. 1903. gadā Sanktpēterburgā viņš dibināja un aktīvi darbojās Pēterburgas Latviešu Muzikālajā biedrībā, kura kļuva par latgaliešu atmodas sabiedriski organizatorisko centru. Dažādos laikrakstos viņš publicējis garīga satura rakstus. Ar citiem nacionālās atmodas dalībniekiem drukas aizlieguma laikā izdeva kalendāru latviešu literārajā valodā “Daugavas Katoļu Kalendars”.
Francis Trasuns katoļticību saglabājis savos darbos un rakstos. Mīlējis Dievu, taču kritizējis baznīcu, kas viņa biogrāfijā iezīmēja smagus dzīves pavērsienus. Foto: Francis Trasuns 20. gs. sākumā. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Arī brāļi Skrindas snieguši vērtīgu devumu latgaliešu literatūras attīstībā. Antons Skrinda, papildus mediķa profesijai, bija literāts un publicists. Bija aktīvs laikraksta "Drywa" līdzstrādnieks, latgaliešu sarakstītās gramatikas "Latvīšu volūdas gramatika" (1908) autors un pirmās latgaliešu dzejas antoloģijas "Kūkle" (1914) sastādītājs. Savukārt brāļi Kazimirs un Benedikts īpašu pienesumu sniedza Latgales garīgajai literatūrai. Kazimirs Skrinda bija Pēterburgas Garīgā semināra profesors, katoļu garīdznieks, garīgo grāmatu autors un apgādātājs. Dzīves laikā sarakstīja vairākas garīga satura grāmatas: "Elementara katoļu ticeibas izskaidrošona" – izdevums bērniem (1905), "Evangelijuma izjāmumi vysa goda svātdinom un svātku dinom paškerti" (1906), "Jumpravai Marijai kolpošona maija menesī" (1906), "Dzeivais rūžu krūnis" (1907) u.c. Kopā ar Nikodemu Rancānu veidoja lielāko daļu latviešu katoļu avīzes “Sākla” satura. Benedikts Skrinda bija garīdznieks un literāts. Mācījies Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, pēc kā beigšanas tika iesvētīts par priesteri. Viņš publicēja reliģiska satura brošūras, pašsacerētas lūgšanas. Nozīmīgs bija viņa darbs “Atmiņas par bkgu Kazmeru Skrindu” (1936). Daži no viņa darbiem: "Svātam Stanislavam Kostkai" (1913), "Jēzus Kunga sirds mēness" (1920), "Par vysusvātōkū sakramentu" (1921) u.c.
Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā var iepazīties ar Antona Skrindas sastādītās grāmatas “Kūkle” faksimilizdevumu
20. gadsimta 30. gados vairākus reliģiska satura krājumus izdeva katoļu garīdznieks Pīters Apšenīks. 1938. gadā darbu uzsāka Vladislava Loča izdevniecība. Tika izdoti gan dažādu autoru un žanru darbi, gan aizsākta kultūrvēsturiskās un literārās gadagrāmatas “Olūts” un vecākā latgaliešu kalendāra “Tāvu zemes kalendars” izdošana. Šiem izdevumiem ir liela kultūrvēsturiska nozīme. Trimdas laikā V. Locis vadīja “Latgaļu izdevnīceibu”. Šajā laikā vērojams laicīgās literatūras pārsvars, taču tajā joprojām ir jūtama katolicisma ietekme. Izdevniecības darbības laikā tika izdotas aptuveni 150 grāmatas, izdota avīze „Latgola”, atsākta laikraksta „Latgolas Bolss” izdošana, izdots žurnāls „Dzeive” un zinātnisko rakstu krājums „Acta Latgalica”.
Literārajā gadagrāmatā “Olūts” sastopama arī reliģiskā tematika
Mūslaikos Latgales garīgās literatūras apjoms un pieprasījums nav pielīdzināms tam, kāds tas bija pirms gadu desmitiem un simtiem, taču garīgās literatūras nozīme Latgales rakstniecībā, kā arī tautas apgaismības un kultūras saglabāšanas procesos ir nenovērtējama. Mūsdienās Latgales Kultūras centra izdevniecība joprojām rūpējas par literārās gadagrāmatas “Olūts” un vecākā latgaliešu kalendāra “Tāvu zemes kalendars” izdošanu. 2017. un 2019. gadā izdoti kultūrvēsturiski un reliģiski izglītojošo rakstu apkopojumi “Mōras Zeme”. Latgales garīgās literatūras pūrā satopami arī tādi izdevumi, kā garīgo personu dzīves apraksti, grāmatas par draudzēm, reliģiskās dzejas grāmatas u.c. Kā rakstījis Miķelis Bukšs: ”Katōlicisms Latgolā ir radejis skaistus pīminekļus gon rasktnīceibā, gon audzynōšonā, gon ceļtnīceibā. Latgolas cylvāka sirsneiba, vīsmīleiba, izpaleidzeiba un pazemeiba ir katōliskōs audzynōšonas rezultats.”
Broņislavas Martuževas reliģiskās dzejas izlase “Gaismas lāse” atrodama Rēzeknes Centrālās bibliotēkas krājumā
Rēzeknes Centrālas bibliotēkas lasītavā (3. stāvā) no 17. marta skatāma izstāde “Latgales garīgās literatūras mantojums”, kurā ar bibliotēkas grāmatu un novadpētniecības materiālu palīdzību atspoguļots reliģiskās literatūras ceļš Latgalē, sākot ar senākajiem izdevumiem līdz pat 21. gadsimta grāmatām. Laipni gaidīts ikviens interesents!
